Iestudēt izrādi caur sevi. Sarunājās ar režisori Paulu Pļavnieci

Svētdien, 18. aprīlī, Liepājas teātrī gaidāma pirmizrāde pieaugšanas drāmai "Deju nācija". Tās autore Klēra Barona par šo lugu 2019. gadā bija nominēta prestižajai Pulicera balvai, bet Paula Pļavniece ir viena no iejūtīgākajām bērnu, jauniešu un arī pieaugušo izrāžu režisorēm.

Iestudējums vēsta par 11 līdz 13 gadus vecām meitenēm, kuras ir deju grupas dejotājas. "Viņas vada ambīcijas, draudzība un kaislība. Viņas gatavojas iekarot pasauli – vai, vienkāršāk runājot, uzvarēt reģionālajās sacensībās, lai iegūtu iespēju startēt valsts līmenī. Katra kustība, katrs solis, katrs pietupiens attālina meitenes no bērnības un pietuvina savas identitātes atklāšanai. Kāda ir uzvaras cena? Un ko viņas ir gatavas ziedot, lai kļūtu labākās?" tā par jauno izrādi raksta teātris.

Par teātri, pieaugšanu un iespējamajiem stikla griestiem "Kultūrzīmes" sarunājās ar režisori Paulu Pļavnieci.

Režisore Paula Pļavniece.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Iestudējumos uzrunājat gan bērnus, gan pieaugušos vai tagad Liepājā – pusaudžus.

P. Pļavniece: Patiesībā oriģinālā luga domāta pieaugušo auditorijai, un arī mēs aicinām skatīties vairāk nekā 14 gadus vecos skatītājus, tātad vecākus jauniešus, nevis pašus mazākos pusaudzīšus. Tiesa, galvenā mērķauditorija ir pieaugušie, kas caur izrādi, iespējams, varētu atskatīties savā pusaudzībā un arī uz saviem bērniem.

Vai jums pašai sevi viegli iztēloties pusaudžu vecumā?

Mums visiem tas pat ir kā darba uzdevums, zināmā mērā bez savām atmiņām pie šā materiāla strādāt nemaz nevarētu. Īpaši būtisks ceļojums atpakaļ savā stāstā ir iestudējuma aktrisēm: kādas bijām savos pusaudžu gados un pubertātē. Interesanti, ka tas laiks bijis tik trauksmains, ka ļoti daudz no tā zemapziņa liekas noglabājusi tik drošā vietā, ka mazliet pat jāpiepūlas, lai to atsauktu atmiņā.

Šo pēdējo desmit gadu laikā, pat ar katru gadu ārkārtīgi mainās lielā un arī bērnu pasaule.

Tiesa, mainās, bet paliek tās izmaiņas, kas notiek mūsu ķermeņos, pubertāti jau neviens nav atcēlis. Arī – tai līdzi nākošo apjukumu par savu vietu šajā pasaulē un ko man iesākt ar savu dzīvi tālāk. Skaidrs, nākuši klāt visvisādi sociālie mediji un dažādās tendences, un arī karš. Tomēr – neatkarīgi no laikmeta, kurā mēs dzīvojam, pusaudža apjukums ir visiem vienojošs. Un tie mēs, kas bijām pusaudži deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados, varam atskatīties pagātnē, redzot, kā tas ir tagad, kad brīvā pasaule, kā mēdz sacīt, jau rūc ar pilnu jaudu.

Mūsdienās bieži savas emocijas mēdz atklāt publiski, agrāk bija pieņemts visu paturēt sevī. Kā ir vieglāk?

Dažus no šiem slāņiem skatītāji varēs ieraudzīt arī izrādē. Kādas var būt sekas, ja mēs lietas neatklājam? Runājam arī par jaunu cilvēku attiecībām ar vecākiem un it īpaši par meiteņu attiecībām ar vecākiem. Paaudžu starpā veidojusies zināma stigma, diezgan jau maz dalāmies ar vecākiem par to, kas ar mums notiek un kā tas ietekmē tālāko. Izrādes meitenēm deju grupa bieži vien ir drošāka vide nekā mājās. Pēc bērnu psiholoģijas zinām, ka ir vecums, kurā pusaudžiem ļoti svarīgi ir draugi, varbūt brīžam pat svarīgāki nekā vecāki. Mazliet ielūkojoties lugas kontekstā, kur meitenes ir brīvākas par brīvu, dažbrīd no viņām nāk vistrakākās lietas. Mēs varam tikai domāt un izdarīt spekulācijas, kas ar šiem cilvēkiem notiks pēc tam, kad viņi paaugsies un pieaugs.

Jūsu iestudējumi viens pēc otra atklāj sociāli sarežģītus jautājumus. Kāda varētu būt šo teātra stāstu ietekme sabiedrībā?

Galvenais jau ir tas, vai tie raisa pārdomas vai iesāk domāšanas procesu; patiesībā ir ļoti daudz, ja tie kaut ko iekustina vai arī dažreiz aizkustina. Katrs skatītājs, ejot mājās, šo procesu attīsta vai apslāpē.

Protams, noteikti jāapzinās, ka tie cilvēki, kas nāk uz teātri, ir vien sabiedrības daļa. Ļoti daudzi neapmeklē kultūras notikumus, tomēr jebkurā mākslā jau atspoguļojas notikumi pasaulē. Un arī tā ir ietekme. Mākslas izstrādājums vai mākslinieks bez konteksta šodienas pasaulē ir pavisam neiespējama parādība.

Dažreiz režisori mēdz teikt, ka izrādes iestudē paši sev un nemaz nedomā par skatītāju.

Nezinu, vai pati sev, bet noteikti tas ir process, kas mani interesē, jautājumi, uz ko gribas rast atbildi vai tos pašķetināt. Manā izpratnē būtu teikt – nevis iestudēt sev, bet caur sevi. Protams, ir tehniskas lietas, jāņem vērā dažādi faktori par skatītāju un tamlīdzīgi, bet domāju, ka godīgākais izejas punkts ir iestudēt izrādi caur sevi.

Vai radošais gandarījums jums atsver sociālo stabilitāti? Režisora profesija zināma gandrīz kā visneaizsargātākā, pie sava teātra nesaistītam režisoram lielākoties nav ne sociālo iemaksu, ne arī darba nespējas lapu…

Būtu ļoti skaisti teikt, ka atsver, bet, jo vairāk tā mēs teiktu, jo vairāk to varētu izmantot kā argumentu, ka viss ir kārtībā. Normālā, sakārtotā sistēmā nevajadzētu būt, ka cilvēkam jāstrādā, kamēr viņš krīt – bez slimības lapas un bez jebkādām citām sociālām stabilitātes iespējām. Skaidrs, ka gandarījums ir milzīgs, bet man šķiet, ka ir lietas, ko varētu nostiprināt un sakārtot tā, kā tam pienākas būt augsti funkcionējošā sabiedrībā.

Vai starp režisoriem izjūtat lielu konkurenci?

Es par to nedomāju, manuprāt, šāda doma zināmā mērā paralizē smadzenes, un tad grūti strādāt. Svarīgāks ir process, svarīgi, kamēr ir tas, ko gribas darīt un ko ir vajadzība darīt. Protams, sportisti domā par konkurentiem, bet arī sportā, brīdī, kad esi spēlē, jāfokusējas uz to, ko dari, lai varētu iziet trasi un nonākt pie rezultāta.

Tiesa, liekas, manī varētu atrast domas par konkurenci, bet tās nav produktīvas.

Izrādē jautājums ir par uzvaras cenu, vai esat domājusi par to, kas jāziedo, lai varētu iestudēt teātri?

Turpinot – kas ir tā cena, ko tu maksā? Kurā brīdī tu ieraugi tos, pārējos? Skaidrs, esi procesā un esi ar to pārņemts, bet tad ir reālā dzīve, it īpaši, kamēr esi ceļa sākumā. Un cik daudz tajā visā stāstā ietekmē tavs dzimums? Varbūt mazāk no feministiskā, bet vairāk no sievietes esības aspekta, kas pakļauts arī hormoniem un dažādām citām pubertātes izmaiņām. Ko no tevis prasa tikt līdz kādam mērķim? Mērķis var būt profesionālā sfērā, bet cilvēkiem ir dažādi mērķi, kādam tas var būt arī ļoti personisks. Kas ir tas, kas tev jāupurē? Kā iemācīties vai nu iegūt balansu, vai pieņemt lēmumu iet līdz galam? Un kā šajā ceļā ietekmē pārējie? It īpaši, ja esi jauns un, kā saka, psihe vēl nav apaugusi ar biezu ādu. Cik ļoti pāris vārdu no cilvēkiem, kas tev svarīgi, var tavu ceļu pagriezt kādā pilnīgi citā virzienā. Un kāpēc tik bieži ir tā, ka cilvēki tuvu pusmūžam pēkšņi atceras par to, ko viņi bija sapņojuši – kā bērnībā viņa dzīve izvērtīsies un ka varbūt vispār nedara dzīvē to, ko kādreiz gribēja. Tie ir jautājumi, kuri mums visiem skan ausīs, ja vien ļaujamies par tiem domāt.

Kādas saredzat sievietes iespējas Latvijā? No vienas puses, bija Valsts prezidente, ir premjerministre un, protams, režisores. Vai no otras puses ir sajūtami stikla griesti?

Tas noteikti ļoti jānodala, jo tik tiešām ļoti daudz sieviešu ir vadošos amatos, viņas tiešām ir ļoti spējīgas, turklāt papildu profesionālajai sfērai pagūst visu sakārtot, apvākt, nokārtot arī ģimenē un tad doties uz darbu. Bet tad ir pavisam cits stāsts – par attieksmi un par komentāriem vai salīdzināšanos. Noliekot sievieti un vīrieti vienādās pozīcijās un apstākļos, var apskatīties, kas ir tie komentāri, kas tiek vērsti pret sievieti. Tā ir milzu atšķirība attieksmē, ko arī es esmu ļoti jutusi uz savas ādas, un zinu, ka neesmu tāda vienīgā.

Kādus vārdus jūs teiktu meitenēm, lai viņas kļūtu stiprākas?

Droši vien to, ka tu pati sev esi vissvarīgākā. Tautasdziesmās min dzelžu sētiņu, ko būvēt sev apkārt; savu čauliņu vai kokoniņu, kurā esi atvērts pasaulei. Tu ārējo pasauli dzirdi, redzi, ka tā eksistē, bet neļauj bultām trāpīt dziļāk, lai tās atsitas, lai netrāpa tik dziļi, ka sagrauj to, kas tu esi un kas tu patiešām gribi būt. Un palikt pie sevis, pieņemot, ka pasaule ir tāda, kāda ir, un, pat ja uz to apvainosies, pasauli neizmainīsi. Arī – ja padosies. Jā, varbūt arī dažreiz pieņemt, ka dzīve vai spēle nav godīga. Atrast veidu, kā varēt izdzīvot, eksistēt un panākt to, ko gribi, bet tā, lai tas nesalauž, netraumē. Kā saka, ar paceltu galvu iet tam pāri un nonākt tur, kur gribi. Galvenais, ka tā ir lieta, ko patiešām gribi tu, ko tev neviens nav ne pateicis, ne uzspiedis un nekā savādāk ietekmējis.

Un ko jūs teiktu meitenes vecākiem?

Vienkārši būt jūtīgākiem un droši vien uzmanīgākiem. Tas gan droši vien ir vesels audzināšanas un psihoterapijas darbs, bet vismaz sākt ar to, ka būt mazliet uzmanīgākiem.

Liekas, pasaulē skatāties ar pozitīvu skatu.

Mūsdienās, protams, sevi nevar nošķirt no pasaules sociālpolitiskā un ģeopolitiskā konteksta. Liekas, šis laiks ir absolūti apjucis, jo cilvēki lido uz Mēnesi, bet tajā pašā laikā uz Zemes notiek karš. Skumju, melanholijas un arī ciešanu ir ļoti daudz. Tomēr nevaru teikt, ka ir ļoti drūmi un viss būs slikti, ka viss iet tikai uz postu un iznīcību. Tāpēc grūti vienā vārdā pateikt ko pozitīvu, tomēr noteikti vairāk esmu cilvēks, kas uz dzīvi skatās ar gaišu skatu.