"Lepojos, jo Latvija var!" Saruna ar aktrisi Leonardu Ķesteri-Kļaviņu

Pagājušajā nedēļā Nacionālo kinobalvu "Lielais Kristaps" kā labākā aktrise otrā plāna lomā saņēma Leonarda Ķestere-Kļaviņa – par lomu režisores Alises Zariņas spēlfilmā "Nospiedumi", kas pašlaik apceļo Latvijas kinoteātrus.

"Lielo Kristapu" kā labākais aktieris otrā plāna lomā par darbu šajā filmā ieguva arī Gatis Maliks un Armands Začs – kā labākais montāžas režisors.

"Kultūrzīmes" sarunai aicināja Leonardu Ķesteri-Kļaviņu, kura līdztekus kinoprojektiem ir arī Turaidas muzejrezervāta Attīstības un komunikācijas departamenta vadītāja. Aktrise bijusi pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), strādājusi par Kultūras ministres padomnieci, vadījusi Latvijas valsts simtgades Starptautisko programmu, bijusi producente Latvijas un Francijas festivāliem "Pārsteidzošā Latvija" un "Francijas pavasaris" un vēl citiem mūsu valstī nozīmīgiem kultūras pasākumiem.

Leonarda Ķestere-Kļaviņa.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Nospiedumi" ir režisores Alises Zariņas otrā spēlfilma. Vai jūsu aktrises pieredzes gadu laikā kino uzņemšanā var novērot daudz izmaiņu?

L. Ķestere-Kļaviņa: Tas tiesa, kā cilvēks ar pieredzi tiešām varu salīdzināt, tāpēc varu teikt, ka LKA Nacionālā filmu skola neapšaubāmi ir ļoti laba mācību vieta, kas dod zināšanas un prasmes lieliem uzdevumiem filmu veidošanā. Manuprāt, Alise Zariņa ir pārņēmusi labākās latviešu kino tradīcijas, visa filmēšanas grupa strādāja ārkārtīgi profesionāli, turklāt paldies jāsaka arī producentei Alisei Rogulei un studijai "Mima Films", kas ārkārtīgi precīzi ikdienas darbā ievēroja kino producēšanas rakstītos un arī nerakstītos likumus.

Tiesa, ārvalstu kompānijās noris vēl nežēlīgāks filmēšanas darbs, skaidri apzinoties, ka laiks ir nauda, bet viņiem naudas ir daudz, bet mums – maz. Mūsu aktieru aizņemtības dēļ iespēja piedalīties filmēšanas dienās ir ierobežota, līdz ar to arī Latvijā "laiks ir nauda" kļuvis par vienu no mobilizējošajiem faktoriem.

Kas, domājot par Latvijas kultūru, jūs dara lepnu? Kas mūs visus var darīt lepnus?

Mani dara lepnu mūzika un māksla, ar to esam nepārspējami. Protams, arī daba, bet daba jau nav mūsu radīta. Šobrīd esmu sērās par laba drauga – diriģenta Imanta Rešņa – aiziešanu. Viņš bija viens no tiem, kas kaldinājis šo lepnumu – ilgus gadus vadīja Liepājas simfonisko orķestri, uzsāka Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu (sākotnēji – pianisma festivāls). Imants Resnis bija tēvs Liepājas lielās akustiskās koncertzāles "Lielais dzintars" projektam, viņš sadarbojās ar daudziem Baltijas jūras reģiona valstu un pasaules simfoniskajiem orķestriem. Svinot Latvijas valsts 90 gadus, viņš kopā ar komandu īstenoja Gustava Mālera Astotās simfonijas, sauktas par "Tūkstošu simfoniju", atskaņojumu Latvijas simfoniskajiem orķestriem un astoņiem koriem "Arēnā Rīga". Katrā sarunā ar diriģentu viņš spēja aizraut un iedvesmot, strādāt un domāt pasaules līmenī. Tajā pašā laikā Imants bija arī kārtīgs latvietis, kam Latvijas valsts un tauta ir vērtība.

​Esmu lepna par mūsu brīnišķīgajiem operas solistiem, par izcilajiem pianistiem. Protams, par vijolniekiem – Vinetu Sareiku, Kristīni Balanas un viņas brāli Robertu Balanas, Magdalēnu Geku, Elīnu Bukšu, Daniilu Bulajevu, mūsu brīnišķīgajiem čellistiem – Kristīni Blaumani, Magdalēnu Cepli, Margaritu Balanas, diemžēl arī mūžības ceļos aizsaukto Martu Sudrabu. Esmu gandarīta arī par kora mūziku, kas mūs daudzina pasaulē, par mūsu diriģentiem. Arī par jaunāko paaudzi – man ārkārtīgi patīk viss, ko dara Matīss Žilinskis, grupa "DaGamba" un Emīlija – katrs savā nozarē ir pasaules līmeņa mākslinieks.

​Turpinot par vizuālo mākslu, joprojām priecājos, cik brīnišķīgi turpinās mākslas saites, kuras 21. gadsimta sākumā aizsākās ar Latvijas festivālu Francijā "Pārsteidzošā Latvija" (2005) un Francijas festivālu Latvijā "Francijas pavasaris" (2007). Mūsu kolekcijas, gan vecmeistari, gan laikmetīgie mākslinieki, pasaulē ir pieprasīti, turklāt nozīmīgas izstādes notiek Parīzes Orsē vai Bordo muzejos, arī Baltijas valstīs, Polijā, Vācijā, Beļģijā, ziemeļvalstīs, Francijā, Itālijā, Indijā, Filipīnās un citviet pasaulē.

Lepojos par šiem un citiem starptautiskajiem izgājieniem – ar kopīgiem spēkiem veidotajām izstādēm kā, piemēram, par dzintaru Honkongā "Baltijas zelts" vai arī par ārzemes apceļojušo izstādi "Rosemania/Rozes valdzinājums", kas pašlaik skatāma Krustpils pilī un kuru īstenojis liels Latvijas draugs – franču privātkolekcionārs un kurators Žils Bonvials. Arī šobrīd Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un līdzkuratore Ginta Gerharde-Upeniece strādā pie kopizstādes, sadarbojoties ar tiem pašiem franču kuratoriem un partneriem, ar kuriem LNMM strādā kopš 2004. gada.

Nosauktos mākslas un mūzikas notikumus ne vienmēr skata un sadzird Latvijas iedzīvotāju vairākums…

Tas atkarīgs no katra iedzīvotāja – kļūstot par itin kā vienkāršu tūristu, var doties arī uz mākslas izstādēm. Var taču aizbraukt uz Siguldu vai Cēsīm, Rotko muzeju vai brīnišķīgo Liepājas muzeju un, protams, uz koncertzālēm "Gors" vai "Lielais dzintars". Arī Turaidas muzejrezervātā un tā apkārtnē netrūkst mākslas izstāžu, piemēram, Siguldas pilī būs skatāma tēlnieka Teodora Zaļkalna 150. jubilejai veltīta izstāde. Savukārt Siguldas stacijā, godinot Latvijas profesionālās fotogrāfijas aizsācēja, fotorūpnieka, pedagoga un izdevēja Mārtiņa Buclera 160 gadus, izstādi kūrē Turaidas muzejrezervāta speciāliste Maira Dudareva un māksliniece Ieva Stūre. Šī izstāde ir tikai viena no daudzām, kas publiskajā vidē šovasar būs pieejamas par velti, un tādas ziņas tūristi parasti zina. Ikvienam mūsu valsts iedzīvotājam var novēlēt iziet laukā no mājām un aiziet līdz centrālajam laukumam savas pilsētas svētkos un svinībās. Tieši tāpat kā visā Eiropā, arī Latvijā daudz kultūras un mākslas notikumu dažādos veidos pieejami par velti, turklāt īpaši rīdzinieki varētu nesūroties un neraudāt – koncerti brīvā dabā notiek teju nemitīgi. Vien jāseko līdzi un, iespējams, jāaizbrauc uz apkaimju centriem – Āgenskalnu, Sarkandaugavu vai kādu no radošajiem kvartāliem.

Vēl, neapšaubāmi, lepojos arī ar mūsu kino! Tagad regulāri tiek ziņots par milzīgajiem starptautiskajiem panākumiem vienai īpašai un daudzām citām filmām. Kinofilmas piedalās festivālos un saņem godalgas, un ik pa brītiņam gribas kādam (kino radītajam) uzsist uz pleca un teikt – super! Es lepojos, jo Latvija var!

Protams, lepojos arī ar Dailes teātra panākumiem viesizrādēs, priecājos, kā pasaules teātra skatītāji ierauga mūsu unikālo teātra produktu. Dailes izrādes tiešām ir vērtas, lai pasaules skatītājs iepazītos ar Latvijas un Polijas teātra sadarbības projektiem.

Un par ko, stāstot par Latviju, jūs īpaši nelepotos?

Nelepojos, ka vismaz manas dzīves laikā jāatliek brauciens ar vilcienu līdz Berlīnei. Ko darīt, braukšu nākamajā dzīvē, tad gan tam vajadzētu izdoties!

Protams, saprotu – dzelzceļa izbūve ir sarežģīts projekts, bet publiskai lietošanai pirmais dzelzceļš Latvijas teritorijā tika nodots jau 1861. gadā. Principā – tas ir uzbērums, pa kuru iet pie gulšņiem pieskrūvētas sliedes. Negribu jokot, bet varbūt vērts apsvērt sestdienas talku rīkošanu, iespējams, gada laikā tos uzbērumus varētu izveidot arī ar parastām lāpstām. Tā, lai nav kauns, ka mums nav, bet igauņiem un leišiem ir! Piemēram, 1868. gadā divu gadu laikā uzceltā Liepājas bāka vēl joprojām darbojas kā navigācijas uguns…

Protams, saprotu, ka projektu īstenotājiem vajag darbu, bet – laiks ir nauda, jo ilgāk velk, jo viss kļūst dārgāks. Varbūt vērts pieiet no citas puses – pieņemt lēmumu, būvēt labi un ātri. Kinoindustrijā valda milzīga konkurence, var jau būt, ka būvniekiem tās trūkst.

Kādā senā sarunā teicāt par dzimtas apziņu, kura ir "bezgala svarīga. Ja to nonivelē vai tā nepiemīt, tad tu netiec arī pie valsts apziņas." Tik daudzu latviešu dzimtas ir pluinītas…

Šo apziņu grūti restaurēt, un būs vēl grūtāk, jo parādījusies virtuālā nauda un arī virtuālās dzimtas. Liekas, šo procesu vēl nesaprot konservatīvā, kristietības ētiskajos principos balstītā pasaules uzskata paudēji. Esam aizrāvušies runāt par cilvēktiesībām, bet patiesībā cilvēkam primāri ir pienākumi. Ir sarežģīti runāt par dzimtu, ja tiesības nav savienotas ar pienākumiem. Jābūt pirmapziņai, izpratnei par lielumu, bet, ko gan var saprast, ja iepriekšējās paaudzes nerāda labu piemēru?

Esat bijusi pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā, strādājusi par Kultūras ministres padomnieci, vadījusi Latvijas valsts simtgades Starptautisko programmu, bijusi producente Latvijas un Francijas festivāliem "Pārsteidzošā Latvija" un "Francijas pavasaris"... Kā nonācāt līdz Turaidas muzejrezervātam?

Es mīlu vēsturi un esmu laimīga, ka Turaidā to varu baudīt. Turaidas pils muzejrezervāts ir viens no mūsu nozīmīgākajiem kultūras pamatiem. Šogad Maiju vārda dienā, 10. maijā, skatītājiem atklāsim 16. gadsimta sākumā būvētā Turaidas pils ziemeļu iekšējā vārtu torņa rekonstrukcijas ekspozīciju. Tam savulaik bijusi visspēcīgākā ugunsjauda. Jauno āra ekspozīciju veido arhitekts Didzis Jaunzems, tā būs piekļūstama arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Savukārt Galvenajā sarkanajā tornī bergfrīdā atklāsim Turaidas pils astoņu gadsimtu stāsta interaktīvo ekspozīciju, ko veido spēcīga radošā komanda Roberta Rubīna vadībā.

Mūsu kultūra ir stipra, bet vai tāda ir arī Latvijas nākotne, vai šodienas bērniem visu viņu mūžu izdosies būt latviešiem?

Es ceru. Notiekošais tāpat ir Dieva rokās, turklāt vērts domāt labas domas. Es lepojos arī par dažādu jomu jaunajiem speciālistiem, kuri ļoti labi pārzina Latvijas vēsturi, piemēram, par Induļa Rankas veidotā Dainu kalna nozīmi šodienas kontekstā sadarbojamies ar LNMM Laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāju, mākslas zinātnieci Artu Vārpu. Latvijā izaugusi jauna profesionāļu paaudze, kuri uz vecajām lietām skatās pavisam citādi. Viņos ir spēks!