"Nezinu, cik ilgi rakstu". Saruna ar rakstnieci Maiju Priedīti

Jūlijā iznāks Maijas Priedītes romāns "Smags gadījums", kas ieguva debijas balvu konkursā "Vakara romāns 2025". Maijas Priedītes pirmais romāns iedziļinās kādu attiecību anatomijā. Tās nav tikai attiecības starp sievieti un vīrieti, bet arī sievietes attiecības pašai ar sevi, savu pagātni un nākotni, saviem sapņiem un traumām. Abas ar Maiju nopūšamies, ka sieviešu uzrakstītajam allaž mēdz piesieties, ka vai nu viņas to nekad nav piedzīvojušas, tādēļ arī nevar patiesi uzrakstīt, vai nu, tieši pretēji, visu uzrakstīto mēdz piedēvēt kā pašu piedzīvotu, no tā nav iespējams izvairīties. Tādēļ lai nu katrs domā, ko vēlas.

Ko ikdienā dara un kas ir Maija Priedīte brīžos, kad neraksta?

M. Priedīte: Vadu Baltijas biznesu starptautiski atpazīstamam tehnoloģiju uzņēmumam. Tuvākais priekšnieks atrodas kaut kur Šveicē vai Austrijā, bet tas netraucē man pārstrādāties.

Pirms divdesmit gadiem, kad sāku strādāt nozarē, darbs, ko daru šobrīd, šķita sapņu darbs. Lai arī tas joprojām nes prieku un gandrīz pieklājīgu algu, tas vairs nav sapņu darbs un vajadzētu atzīt maldus, ka jebkad tāds bijis.

Kad pienākumi darbā, mājās un ģimenē paveikti, atrodu laiku arī lasīšanai, pastaigām, sarunām. Visam kam, aktualitātes mainās. Man ir arī pāris brīvprātīgo darbu, ceļojumu plāni un iecerētas jogas nodarbības.

Cik ilgi rakstāt, un cik pilna ir nevienam neparādīto darbu atvilktne?

Rakstīšana galvā notiek vienlaikus ar visu iepriekš uzskaitīto. Tikai nevajag domāt, ka rakstīšanai galvā ir liels sakars ar reālu rakstīšanu.

Es nezinu, cik ilgi rakstu. Nezinu, no kura brīža skaitās. No vienas puses – rakstīšanu esmu definējusi par augstu prioritāti dzīvē, no otras – pēdējo gadu laikā ikdienu ir izdevies pielāgot vien nedaudz, rakstīt sanāk retāk, nekā gribētos. 

Varētu teikt, ka uzrakstu tikai to, ko vairs nevaru neuzrakstīt. Šķiet, neuzrakstīti paliek arī rakstīšanas vērti stāsti.

Piemēram, romāns "Smags gadījums" tapa uz miega rēķina. Tādēļ, likumsakarīgi, nevienam nerādīto darbu atvilktne ir tukša. Taču ir iesākts un labā gabalā aizrakstīts romāns par to, kā divi vecāki mūsdienu Rīgā "dala bērnus". Kā bērni izaug un paši atrisina to, kas vecākiem, tiesu un citām sistēmām nebija pa spēkam.

To, kas uzrakstīts galvā, jau arī var pieskaitīt nevienam nerādīto darbu atvilktnes saturam... Apbrīnoju katru, kurš ne tikai saņemas uzrakstīt, bet vēl arī nodot savu uzrakstīto atklātībai.

Par šo man būtu ļoti daudz ko teikt. Manā gadījumā stāsts par nonākšanu līdz izdevniecībai ir arī stāsts par atzīšanos, ka vispār rakstu. Pirms pieciem gadiem Dzejas dienu laikā bija izaicinājums – uzrakstīt septiņus dzejoļus septiņās dienās. Toreiz patiešām sēdēju un katru dienu rakstīju, beigās dzejoļi bija jānodod vērtēšanai, un man nācās atzīt, ka esmu rakstniece. Jau ilgi biju rakstījusi, man bija dažādi pieraksti, bet dzīvi fundamentāli mainoša atziņa bija tieši tā, ka mans uzrakstītais ir novērtēts. Tāpat ar romānu – rakstīju, rakstīju savu "Smago gadījumu", un vienā brīdī sapratu, ka tas jāpabeidz. Ka gribu to pabeigt kaut kādā termiņā, sapratu tikai tad, kad nolēmu manuskriptu sūtīt uz konkursu.

Pagājušais gads bija radoši veiksmīgs un nodarbināts – gandrīz vienlaikus tapa gan debijas dzejoļu krājums, gan arī romāns. Kāda ir sajūta tagad, kad dzejoļi ir iznākuši un lasītāju jau atzinīgi novērtēti un romāns tepat uz sliekšņa?

Dzejoļu krājums tika sakārtots 2024. gada laikā, taču teksti tapuši krietni garākā laika periodā, sarēķināju, aptuveni septiņi gadi. Dzejoļu atlasīšana un secības, kompozīcijas atrašana drīzāk šķita izklaide. Vismaz man. Iespējams, tādēļ, ka grūto iznesa krājuma redaktore Jana Egle. Elīnas Maliginas ilustrācijas man šāva ārā korķus – es gribēju, lai tās ir manā pirmajā grāmatā, līdz ar to pašai nācās arī sakārtot, neskatoties uz to, ka šķita – tās būtu pelnījušas pašas savu grāmatu.

Ar romānu bija tieši otrādi. Es pie tā sēdēju pa naktīm un dažreiz arī svētku dienās. Es to mīlēju, bet sāku ienīst, jo tas mani ekspluatēja.

Līdz romāna tapšanai apjomīgākais, ko uzrakstīju, bija desmit lapu garš stāsts. Man nebija ne jausmas, kā veidot sistēmu, lai tīri tehniski sev palīdzētu, nevis šautu kājā. Nekas, ar otro jau iet vieglāk.

Kādas atsauksmes esat saņēmusi par krājumu?

Daudzas personīgi saņemtas atsauksmes apbrīno drosmi izdot tādu "neglītu" autobiogrāfiju. Es jau sen zinu, ka esmu drosmīga, tādēļ laižu gar ausi.

Manos dzejoļos ir lauzti žokļi, apgrauzti nagi, nievājoša attieksme pret vīramāti un tādā garā. "Satori" recenzente Elīna Kokareviča apgalvo, ka mans pirmais dzejoļu krājums ir viena no skaistākajām grāmatām par mīlestību.

Man pašai to grūti atzīt, taču recenzentei ir taisnība. Grāmata ir par mīlestību, droši vien tādēļ viņas teiktais man šķiet nozīmīgākā no saņemtajām atsauksmēm. Paldies!

Esat vairākkārt teikusi, ka nejūtaties līdz galam pārliecināta par romānu un tas pašai līdz galam nepatīk.

Jā, apšaubīju veidu un formātu, tādēļ varbūt romāns mazliet sadrumstalots, veidots galvenās varones pārdomu formātā, viņa savas nīstošās domas pasaka skaļi. Joprojām nepatīk romāna beigas, jo galvenā varone manā galvā ir izaugusi, viņai ir vēl svarīgas lietas, ko teikt.

Manuprāt, tieši šis risinājums – rādīt visus notikumus tikai caur galvenās varones refleksiju – padara romānu ļoti godīgu, un to arī žūrija novērtēja.

Ļoti ceru, ka tā, jo tieši tāda bija doma – izvērst varoni uz āru un neko nenoslēpt, parādīt arī lietas, kuras viņa pati nesaprot, jo no malas jau viss izskatās citādi, varbūt skaidrāk, nekā viņai pašai šķiet.

Kaut kādā ziņā "Smags gadījums" ir par latvietim mūžseni svarīgu tēmu – savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Katrs gan šajā idejā ieliek ko savu. Ko jums simbolizē galvenās varones vajadzība pēc savas mājas?

Stūrītis zemes ir mans patvērums no pilsētas dzīves ritma, kas man nepatika jau divdesmit gadu vecumā, ne tikai tagad, kad visu varētu novelt uz pusmūža krīzi. Dārzā laiks rit lēnāk un maigāk, norises tajā ir īstas. Nerodas pārāk sarežģīti jautājumi. Kartupelis zied, jo tā jābūt, jo citādi jauns nevar izaugt. Ar nezālēm tāpat.

Romānā, man šķiet, galvenajai varonei zemesgrāmata nozīmē sirdsmieru. Viņa ilgi dzīvojusi rūpēs par kārtējo īres rēķinu. Pašas māja paver iespēju mazāk strādāt, vairāk laika veltīt aicinājumam. Viņa taču ir rakstniece!

Noteikti jāņem vērā, ka galvenā varone ir redzējusi pārāk daudz vardarbības ģimenē, kura diemžēl visbiežāk notiek tieši zem kopīgā jumta.

Diezgan daudz pēdējā laikā dzirdēti pārmetumi, ka literatūrā ir pārāk liels smagu tēmu, vardarbības saturs, un arī "Smags gadījums" pieskaitāms pie, nujā, savā ziņā smagajām tēmām.

Manuprāt, smago tēmu literatūrā nav par daudz, bet, pat ja tā būtu, tad lai labāk ir kāda lieka vardarbības aina, bet mēs kā sabiedrība vairāk par to runājam. PSRS mācīja par tādām lietām nerunāt, tā paaudze un mēs, kas esam viņu bērni, esam to internalizējuši. Speciāli uzšķīru oficiālo Eiropas Savienības mājaslapu. 2016. gadā apkopotā statistika liecina, ka ik trešā sieviete ir cietusi no seksuālas vai fiziskas vardarbības. Tas nozīmē, ja jūs pazīstat trīs sievietes, ir ļoti iespējams, ka viena no viņām ir cietusi vardarbībā.

Te var iebilst, ka arī sievietes mēdz būt vardarbīgas, un tas nebūs melots.

Protams, arī sievietes ir vardarbīgas gan viena pret otru, gan pret vīriešiem, gan pret bērniem. Tomēr cietušās biežāk izrādās tieši sievietes. Un viens no vardarbības veidiem pret sievieti – tāda vēsturiska tradīcija – ir ierādīt viņai vietu. Šajā tradīcijā ietilpst arī jautājumi par to, kādēļ par vardarbību jārunā grāmatās, kādēļ varoņi un viņu problēmas ir līdzīgas. Arī tie ir centieni apklusināt, nerunāt par šiem jautājumiem.

Vardarbībai Latvijā ir seja, vardarbībai Latvijā ir dzimums, un tas ir vīrietis. Taču vardarbībai nav tādu barjeru kā augstskolas izglītība vai labi ieņēmumi, vai dzīvesvieta labā rajonā.

Šī ir vieta, kurā sašutuši vīrieši teiks: #notallmen, proti, ne jau visi vīrieši ir vardarbīgi.

Vīrietis, kas nekad nav bijis vardarbīgs, dzirdot, ka vīrieši mēdz būt vardarbīgi, to uztver kā vainošanu. Tādā ziņā vispārināšana ir problēma, jo tā izslēdz atšķirīgo. 

Diemžēl pārāk bieži – ja ne vienmēr – noskaidrot, kurš ir vardarbīgs, sanāk empīriskā ceļā.

Vardarbībai parasti tiek pretstatīta aizstāvība, interesanti vienīgi, ka tiek norādīts – aizstāvību pelnījušas tikai tās sievietes, kuras pakļaujas, "ir sievišķīgas".

Man tas, ka neprotam pieņemt, necenšoties mainīt, šķiet smagi, nevis interesanti. Tādēļ, man šķiet, arī izjūk tik daudz laulību – neprotam to iemācīt bērniem, jo neprotam paši. Neesmu pārliecināta, vai pati to protu.

Atgriežoties no dzīves pie literatūras, jautājums, kuru rakstniekiem uzdodu pilnīgi vienmēr: ko pati lasāt, kad tam atliek laiks?

Šis ir riskants jautājums, man tas uzdots vairākkārt, vienmēr ir jāatbild, un pēc tam es vienmēr atceros, ka lasu vēl citas grāmatas bez pieminētajām. Lasīšanā, tāpat kā dzīvē, prioritātes mainās, piemēram, pērn es izlasīju diezgan daudz latviešu dzejas grāmatu. Tad nolēmu, ka gribētu vairāk lasīt tulkotus romānus, jo biezāks, jo labāks. Man šķiet, ir nozīme lasīt citur pasaulē rakstītus romānus, pēc iespējas oriģinālvalodā, lai nesākam šeit mirkt kā tādā pīļu dīķī, kur visi raksta, visi lasa un viens otru slavē.

No foršākajām lietām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā, noteikti jāmin "Ķermenis atceras". Augstskolas laikā tā bija iekļauta obligātajā literatūrā, bet to varēja dabūt tikai krievu valodā, ko es, nākusi no ļoti latviskas pilsētas, tobrīd nepratu, tādēļ liels prieks, ka nu to var izlasīt latviski.