Nākotnes Atbalsta fonds (NAF) savu finansējumu sakrālajam mantojumam piešķīris astoņām Latvijas baznīcām, kas paralēli reliģiskās dzīves uzturēšanai darbojas arī kā atmiņas vietas.

Par četrām jau stāstījām "Mājas Viesa" 21. septembra numurā, turpināsim stāstīt par par otru četrinieku. Tos nevar saukt par muzejiem, taču šeit īpaša vērība tiek veltīta arī sakrālā mantojuma saglabāšanai, pētniecībai un popularizācijai – svarīgai jomai, kas valstiski ir palikusi bez virzības un ievērības. Kamēr Latvijā nav ne reliģiju muzeja, ne sakrālā mantojuma vai ticības vēstures centra, atmiņas pēctecība ir pašu draudžu, garīdznieku un entuziastu rokās. To uzskatāmi pierāda restaurācijas stāsti – katrs turpina kādu jau iepriekš uzsāktu virzību.

Dvēseļu dārza skaņas Ģipkas baznīcā

Ar mūziku saistāma arī luterāņu baznīca Ģipkā, kuras atjaunotnes stāsts ir tikpat loģisks, cik iracionāls. Tā ir aizkustinoša un gaiša vieta, kurai ir savs enerģijas "akumulators" – pensionētais bērnu ķirurgs Valdis Rande. Lībietis, baptistu pēctecis, optimists pēc rakstura, labs organizators un ģimenes cilvēks, kam Ģipkas baznīcas atjaunošana kļuvusi par dzīves garīgo piepildījumu. 

Visa sākums ir bijusi ģimenes lauku mājiņa padomju laika slēgtajā piejūras zonā, kas pamazām viņu padarījusi par īstu kurzemnieku. Tad kādā senā rītā, vēl pagājušā gadu tūkstotī, Valdis Rande sievai atstāstījis sapni – nezinu, kāpēc, bet sapnī redzu – esmu atjaunojis Ģipkas baznīcu! Pats aizmirsa, taču ne kundze. Kas tas īsti bija? Braucam skatīties! – viņa vedināja un iekustināja lavīnu.