Pirms sešiem gadiem Santa un Ričards Šmiti dzīvi Ropažu novada Vangažos iemainīja pret Aknīsti. Zīmes rādījušas, ka no vecās mājvietas jātaisās projām, lai gan jaunajā vēl nebija skaidrības par darba iespējām. 

Drosmīgas, pat, kā paši saka, dullas idejas esot abiem raksturā. Kā citādi viņi būtu kļuvuši par laivošanas biznesa pionieriem Sēlijā, atdzīvinājuši aizaugušo Dienvidsusēju ūdenstūrismam un arī uzņēmušies rūpes par diviem seniem namiem?

Mūsu sarunu, kas par dzīvi mazpilsētā sākas uz jūsmīgas nots, drīz vien apēno, tēlaini sakot, Dāmokla zobens jeb Izglītības un zinātnes ministrijas plāns*, kas apdraud ap 277 skolu pastāvēšanu dažādos Latvijas novados, tostarp arī Aknīstē, kur mācās abu vecākā meita Rūta. 

Tikko pabijuši protesta akcijā, Šmiti ir apņēmības pilni nepalikt malā brīdī, kad jācīnās par mācību iestādes nākotni, un aicina tā rīkoties arī citus vecākus. "Mūsu bērniem vajag iegūt pamatizglītību savā pilsētā!" 

Abi ir stingri pārliecināti, ka skola jāsaglabā, un atgādina, ka pirms pieciem gadiem Aknīste bija pirmajā piecniekā ar uzņēmēju samaksāto nodokļu apjomu valstī tāpēc, ka šeit notiek aktīva uzņēmējdarbība, piemēram, kūdras fabrikā, kas nodarbina vairāk nekā divsimt darbinieku, savukārt nesen bērnudārzā atvērta jauna grupiņa. 

Santa spriež, ja apdzīvotā vietā skola beidz darbību, var beigties arī tās attīstība, tāpēc sabiedrībai "jāuzspiež" valdībai, lai meklē finansējumu. "Un mums jāstāv pie viņu durvīm, jāturas līdz pēdējam, kamēr tas būs atrasts. Kopā varam izdarīt daudz, arī ar dziesmām!"