Dzīvei patīk mūs pārsteigt. Un līdz ar katru pārsteigumu nāk kāda mācība, kāda atklāsme, kas liek uz pasauli paraudzīties citādi. 

Par to sava mūža līkločos esmu pārliecinājies neskaitāmas reizes, un jaunāko mācību guvu šajā pavasarī visnegaidītākajā veidā.

Trīs gadus pēc tam, kad biju ticis galā ar vienu no manas dzīves lielākajiem izaicinājumiem – uzkāpis Everesta virsotnē –, pavisam nevainīga situācija skarbi atgādināja, ka iekļūšana elitārajā pasaules augstākā punkta sasniedzēju klubiņā nepadara nemirstīgu. Zaudējot modrību, ātri vien var sekot sāpīgs atkritiens realitātē. Šoreiz tas notika kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.

Uz kalniem pēc svētības

Biju aizbraucis uz saviem mīļajiem Himalajiem, lai dotos pārgājienā pa kalniem un uzkāptu 6470 metrus augstajā Mera Peak virsotnē. Papildus tam plānoju palikt Nepālā ilgāk, aizceļot uz Tibetu un iet svētceļojumā apkārt Kailaša kalnam. Abus gājienus vadīja mans draugs Čenga Cerings, šerpa, kurš bija mūsu gids arī Everesta ekspedīcijā.