Reiz par viņu māju kāds sociālajos medijos ierakstījis – oi, nomainiet fasādi!

Visticamāk, Češļu sādžas Leiceišu māja tā arī palēnām grimtu aizmirstībā, ieaugtu suņuburkšķos un dadžos, ja ne nejaušība, kas uz aizaugušo sētu atveda Ingūnu Semuli un Jāni Jurčenko. Viens spēja saredzēt vietas skaistumu, otrs nolēma uzticēties. Astoņos gados viņiem izdevies iekopt pļavas un atjaunot glezno ainavu, ka nenoskatīties.

“Šajā vietā nonācām miera bāzes meklējumos, kad sociālais darbs mani bija novedis līdz izdegšanai,” stāsta Jānis. Turklāt viņu radošajām dvēselēm Rēzeknes dzīvoklis kļuvis par šauru un arī atklājies, ka abiem ir vēlēšanās dzīvot laukos. Pirmais mēģinājums ar Ingūnas bērnības mājām neesot izdevies, kad kādas kļūdas dēļ nonākuši “Leiceišos”. Līdz mājai tikuši, brienot caur krūmiem un nezālēm, kas viņai sniedzās pāri galvai. Īpašums pirms septiņiem gadiem ticis pamests, jo saimniece pārcēlusies uz Rīgu. Pārdot nav plānojusi, taču pēc satikšanās ar jauno ģimeni, kurai līdzi bija gadu vecs pirmdzimtais, domas mainījās. “Mēs viņai simpatizējām, un kundze sirsnīgi un labvēlīgi noteica, lai sēta ir mūsu, ja gribam tur dzīvot ar bērniņu,” ar prieku īpašnieces lēmumu atceras jaunie saimnieki.