1942. gads. Rīgā sinagogas vietā bija krāsmatas, ebreji sadzīti geto, lielākā daļa jau nošauta Rumbulā, bet daudzus tomēr izdevās glābt Žanim Lipkem un citiem varonīgiem cilvēkiem. Tikmēr okupētajā Francijā, iespējams, pat vairāk nekā tūkstoš ebreju pēdējais glābiņš bija Parīzes Lielā mošeja. Mūsdienās, kad šķiet, ka ebreji un musulmaņi dzīvo nemitīgā naidā, tieši pēdējie bieži vien bija viņu glābēji. Alžīriešu imams Parīzē, Marokas sultāns, albāņu tauta un daudzi citi sniedza roku vajātajiem, kuriem nacisti paredzēja “Endlösung” – “Pēdējo risinājumu”.

Parīzes Lielā mošeja bija Ziemeļāfrikas saliņa Francijas galvaspilsētas sirdī, ar brīnišķīgu arhitektūru un dārzu. Gados vecais imams Si Kadūrs Benghabrits vadīja šo dievnamu kopš 1926. gada, uzceltu par piemiņu 100 000 musulmaņu karavīru, kas krita par Franciju Pirmajā pasaules karā. Sešpadsmit gadus vēlāk ritēja jauns karš un daudz nežēlīgāks.

Nacisti bija apņēmušies iznīcināt ebrejus, bet Parīzē viņiem bija problēma – daudzi Alžīrijas ebreji izskatījās tāpat kā Alžīrijas musulmaņi, pat runāja tajā pašā valodā. Benghabrits saprata, ka šī ir iespēja viņus glābt. Septiņdesmit četrus gadus vecais imams izlēma, ka ir robežas, ko nedrīkst pārkāpt. “Kas nogalina cilvēku [..], tas ir it kā viņš būtu nogalinājis visu cilvēci; bet, kas izglābj vienu dzīvību, tas ir it kā viņš būtu izglābis visu cilvēci,” teikts Korānā. Un šis princips attiecas uz visiem cilvēkiem, nešķirojot pēc reliģijas.