15.1 °C
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pēc trīspadsmit darba gadiem Latvijas nacionālās aviokompānijas izpilddirektora un valdes priekšsēdētāja amatā viņš joprojām neprot latviski!?
Angliski runā tekoši, tātad nav tik slikti ar vācieša spējām apgūt svešvalodu. Arī atalgojumu saņem brangu – saskaņā ar VID informāciju pērn 828 942 eiro –, tad jau nauda kursiem sanāk.
Reiz gan skaidrojis, ka ar latviešu valodas mācīšanos viņam neveicoties un ar sliktām prasmēm negribot izskatīties pēc atpalikuša muļķa, tāpēc saziņai izvēlas angļu valodu, arī sarunājoties ar darbiniekiem, no kuriem droši vien daudziem dzimtā ir latviešu valoda. Tāds, lūk, izņēmuma stāvoklis ļauts uzņēmumā, kura 97,97% akcijas pieder Latvijas valstij.
Izņēmumi rada sliktus paraugus, juridiskajā terminoloģijā runājot, precedentus.
Vai nepietiek ar tiem Krievijas pilsoņiem, kuriem vecuma dēļ (no 75 gadiem) ļauts nekārtot latviešu valodas eksāmenu, lai saņemtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju?
Un arī tiem, kas ārstniecības iestādēs "kačā pravas" (uzstājīgi pieprasa tiesības), lai personāls ar viņiem runātu tikai krieviski. Vēl ir uzņēmumi, kuri saviem darbiniekiem pieprasa krievu valodas prasmes.
Sekas veidojas dramatiskas – Latvijas darba tirgū diskriminē latviešu jauniešus, kuri neprot krievu valodu; ārstniecības iestādēs mediķus pazemo ar prasību runāt bijušo okupantu valodā.
Izskatās, ka pārkrievošanas dzirnas vēl neesam pratuši apturēt.
Gaidu, kad stāsies spēkā Pacientu tiesību likuma norma ar prasību pacientam, kurš nespēj sarunāties ar mediķiem valsts valodā, nodrošināt tulkošanu. Tomēr esmu bažīga, vai tikai pakalpīgākie un bailīgākie deputāti to nesalaidīs dēlī ar neskaitāmiem izņēmumiem.
Abonē jauno žurnālu šeit.
