Sunny 5.6 °C
P. 11.11
Nellija, Ojārs, Rainers
SEKO MUMS
Reklāma
Kā vienmēr būt “uz strīpas”? Domājot, vienmēr no jauna mācoties, kustoties un
rosoties, saka Ingrīda Jākobsone.
Kā vienmēr būt “uz strīpas”? Domājot, vienmēr no jauna mācoties, kustoties un rosoties, saka Ingrīda Jākobsone.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Kādam lasītājam piemērots "Mājas Viesis"? Pirmkārt, tam, kurš patiešām lasa, grib un spēj iedziļināties arī apjomīgākās publikācijās, ne tikai pārskriet virsrakstiem. Un noteikti tam, kurš grib izzināt savas un mūsu kopīgās saknes. Ļoti noderēs arī laikmetu maiņās gūta dzīves pieredze, lai daudzus rakstus izprastu plašākā kontekstā," tā par "Mājas Viesi" saka žurnāla abonente daudzu gadu garumā Ingrīda Jākobsone.

Reklāma

Ingrīdai piemīt viss minētais, tāpat kā možs gars, ass un darbīgs prāts, trāpīgs humors, vēlme vienmēr apgūt ko jaunu un silta, atsaucīga sirds.

Kopš 1989. gada Ingrīda strādā par masieri medicīnas centrā "ARS", un, kā mēs tiekoties dažkārt iesmejam, pie viņas "uz kušetes" ir nonākusi teju vai puse mūsu valsts ļaužu. Viņu vidū arī es. Kamēr Ingrīda masēja manu pie datora sēžot sadzīvoto sāpošo muguru un sprandu, raisījās sarunas – par grāmatām un izrādēm, par norisēm sabiedrībā. Itin ātri sajutām, ka esam uz viena viļņa. Kaut kad tikām arī līdz "Mājas Viesim", dažkārt man bija paķēries līdzi jaunākais žurnāla numurs, ko Ingrīda labprāt vēlējās palasīt. Nu viņa jau daudzus gadus abonē "Mājas Viesi" – esot piesaistījis arī žurnāla nosaukums, kas rada asociācijas ar tā vēsturisko priekšteci 19. un 20. gs. mijā –, un uzsver, ka žurnāla lasīšanu sāk ar redaktora sleju – vai to būtu rakstījusi šo rindu autore, vai kāds cits redaktors. "Jūsu slejās aizvien pārliecinos, ka esam uz viena viļņa!"

Ingrīdai ir savs žurnāla lasīšanas rituāls: "Vispirms žurnālu izšķirstu, apskatos, kurus rakstus lasīšu vispirms, kurus – pēc tam, kurus – šoreiz varbūt ne. Tad, protams, humors un krustvārdu mīklas. Daudzas ir atrisinātas pilnībā! Un noteikti receptes. Vienmēr izlasu vāka varoņu intervijas, arī lappusēs "Pie kafijas tases" ir emocionālas un saistošas sarunas ar interesantām personībām. 

Bet vēsturnieka Jura Ciganova rakstus par 20. gadsimta pretrunīgajiem notikumiem var lasīt kā aizraujošu kriminālgabalu vai trilleri, it sevišķi, ja daudz kas no tā paša piedzīvots vai ģimenē dzirdēts un saprasts."

Saknes un galotnes

Ingrīdas saknes no tēva puses rodamas Rīgā, no mātes puses – pie Neretas. Tēvatēvs Jānis Jākobsons bijis būvuzņēmējs, un daudzi nami Pārdaugavā, Ventspils ielā, piemēram, profesora Paula Stradiņa māja, ir viņa darba redzamais iznākums. Vecaimātei Emīlijai, dzimušai Nagliņai, Pārslas un Nometņu ielas stūrī piederējis saimniecības sīkpreču veikals, bijusi arī pastāvīga tirdzniecības vieta Centrāltirgū.

"Papus mamma man ļoti daudz iemācīja, bet vecopapu diemžēl vairs nesatiku – viņam Otrā pasaules kara laikā bija nepieciešama sarežģīta operācija, ko veica pats Stradiņš. Diemžēl vecaispaps to nepārcieta. Jo diagnoze bija smaga – zarnu samešanās jeb ileuss. Iespējams, bija krietni par vēlu vērsies pēc palīdzības... Acu priekšā joprojām man ir fotogrāfija, kur abi redzami kādā no Emīlijas Benjamiņas slavenajām preses ballēm."

Mātes tēvs Jānis Sproģis bijis kalpa zēns, no pusgraudnieku ģimenes Neretas pusē. Viņu ar slaveno sēli rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu vienoja draudzība un politisko uzskatu kopība – abi bija sociāldemokrāti.

"Vecātēva māsa Līze Sproģis bija Jāņa Jaunsudrabiņa pirmā sieva. Lūcijas Ķuzānes grāmatā "Saule mūžam mana" ir publicēta šo kāzu fotogrāfija, kur redzams arī mans vecaistēvs, viņa un Līzes vecāki. Bet Jaunsudrabiņa vienīgā meita Lilija bija manas mātes krustmāte."

Reklāma
Reklāma

1925. gadā Jānis Sproģis pie Rīgas–Jelgavas šosejas sāka celt "Rijnieku" mājas, netālu no Vidzemes un Zemgales robežzīmes iestādīja liepu aleju, kas ir saglabājusies arī šodien un kam nākamgad apritēs apaļi simts. Rijniekos bieži ciemojies arī Jaunsudrabiņš, kopā ar Sproģu Jāni gājuši makšķerēt uz Misu, un tas iemūžināts vienā no slavenākajām rakstnieka grāmatām "Ar makšķeri".

Arī Ingrīdas un viņas brāļa Jāņa bērnības vasaras aizritējušas "Rijniekos".

"Kādus tik lauku darbus neiepazinu – likām sienu zārdos, vedām šķūnī, kapājām lapas lopu barībai, un, ticiet vai ne, ja šodien vēl spētu un vajadzētu, man patiktu arī malku skaldīt! Un vai tad bija lielāka izprieca, kā pēc lietus basām kājām bradāt pa siltām peļķēm. Izrādās, laimei vajag tik maz! Tās ir atmiņas un sajūtas visai dzīvei," atceras Ingrīda.

Šobrīd brāļa Jāņa ģimenē goda vietā ir kāda Jaunsudrabiņa glezna, kurā attēlota Neretas upe. Mākslas darbs savulaik cietis ugunsgrēkā, bet Ingrīdai ar gleznotājas Helēnas Heinrihsones padomu un palīdzību izdevies to paglābt no iznīcības – glezna restaurēta. Nu tai jākļūst par vērtīgu, simbolisku un saudzējamu mantojumu nākamajām dzimtas paaudzēm – Ingrīdas brāļa Jāņa dēliem un viņu bērniem.

Vecāku sudrabkāzas 1973. gadā. No kreisās brālis Jānis, māte Skaidrīte, tēvs Laimonis un Ingrīda.

Padomju okupācijas brutālā seja

Ingrīda gribēja studēt žurnālistiku, taču gadā, kad Rīgas 3. vidusskolas absolvente kārtoja iestājeksāmenus, toreizējā P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē žurnālistos neuzņēma. Tā nu izvēle krita uz filologiem. Jau studējot Ingrīdai nācis piedāvājums strādāt gan Latvijas radio, gan televīzijā. Bet... Radio kadru daļas vadītājs uzmācīgi tincinājis – par ko bija izsūtīts jūsu tēvs? Kā es to lai zinu, viņu taču izsūtīja, kad viņš pat iedomāties nevarēja, ka būs mans tēvs, atbildējusi Ingrīda. Lai tiktu pie darba televīzijā, Ingrīdai stingri ieteica stāties komunistiskajā partijā. Tā nu šīs sarunas ātri beidzās – bez turpinājuma.

"Ģimene ir ģimene, kāda vēl komunistu partija! Manu tēvu Laimoni Jākobsonu izsūtīja 1941. gadā uz Soļikamsku – turpat, kur Emīliju Benjamiņu un Eiženu Finku – pēc bēdīgi slavenā 58. panta, "par dzimtenes nodevību". Tēvu apcietināja Tallinā, kad bija jau sācies Otrais pasaules karš arī padomijas okupētajās teritorijās, un viņš kā jaunākais matrozis atradās uz tirdzniecības kuģa "Ronis", kas bija ienācis Tallinas ostā.

Tēvs atgriezās 1947. gadā un, tikai pateicoties godprātīgajam Olaines "pagastvecim", viņam izdevās izvairīties no otrreizējas izsūtīšanas 1949. gadā. Taču Rīgā ne viņu, ne mūs, viņa ģimeni, pierakstīt nedrīkstēja. Atbildi, ko saņēmu pēc daudziem gadiem, ka tēvs ir reabilitēts, rūpīgi glabāju kā ļoti svarīgu savas dzimtas vēstures dokumentu..."

"Izmaksāju algu arī Paulam"

Studiju gados Ingrīda tāpat kā daudzi piestrādāja. Sākumā Rīgas Doma koncertzālē, kas toreiz bija viena no valsts Filharmonijas struktūrām – par vietu ierādītāju, koncertu starpbrīžos pārdeva arī programmas un grāmatas, bet pēc tam darbu turpināja kā algu izmaksu kasiere Filharmonijā, kuru tolaik, septiņdesmitajos gados, vadīja leģendārais direktors Fīlips Šveiniks. Dažādu apstākļu dēļ trešā kursa otrajā pusē nācās pārtraukt studijas filologos. Joprojām žēl, taču Ingrīdas dzīvē bija sācies cits – ļoti interesants un iespaidiem bagāts posms.

Reklāma
Reklāma

Vai tad, piemēram, Raimondam Paulam arī bija alga jāizmaksā, jautāju.

"Kā nu ne! Reiz rindā pie kases aiz Paula, kurš tobrīd jau bija devies prom, stāvēja Ojārs Grinbergs un man ar tādu nopietni viltīgu sejas izteiksmi jautāja – vai jūs zināt, kas bija tas kungs? Un tad triumfējoši – Raimonds Pauls! Ā, es attraucu, bet es domāju, ka Filharmonijas dārznieks... Ar to pašu apcelšana beidzās."

Liela darbavietas priekšrocība bija, ka darbinieki varēja apmeklēt visus, arī latviešu jauno estrādes zvaigžņu koncertus, turklāt noskatīties viņu programmu pieņemšanas, kad tās bija jāatrāda cekas, čekas un citu kultūras kontrolētāju komisijām.

"Sēdējām balkonā klusi kā pelītes un dzirdējām ne tikai to, ko atļāva, bet arī – ko aizliedza. Un tad koncertā skaties, kā Pauls to aizliegto beigās tik un tā nospēlē "pēc publikas pieprasījuma"."

Neaizmirstamas atmiņas Ingrīdai palikušas par Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas pirmatskaņojumu. Koncertā pirmajā daļā ar Šveinika gudru ziņu skanēja Čaikovska klavierkoncerts, bet otrajā – Kalniņa ģeniālais un dumpīgais sacerējums.

"Neatceros, ka pirms tam jaunieši būtu pat naktī gaidījuši rindā pēc biļetēm uz nopietnās mūzikas koncertu. Kad klausījos simfoniju, zālē iznāca sēdēt starp rakstnieku un komponistu Marģeri Zariņu un muzikologu Oļģertu Grāvīti. Abu reakcija bija ļoti atzinīga, un es no sirds viņiem pievienojos. Atmosfēra bija neatkārtojama!"

Fīlips Šveiniks bijis lietpratīgs mūzikas cienītājs, turklāt ar labiem sakariem Maskavā pie Padomju Savienības kultūras ministres Jekaterinas Furcevas. Pateicoties Šveinikam, Latvijas skatītājs redzēja gan izcilus estrādes pārstāvjus, gan klasiskās mūzikas māksliniekus. Ingrīda atceras slaveno ērģelnieku Žana Gijo un Grētas Krogas koncertus, izcilo Vīnes zēnu kora un Kijivas zēnu kora uzstāšanos utt. Kā īpaši dziļš mākslinieciskais un arī vizuālais pārdzīvojums prātā palikusi Haidna Atvadu (45.) simfonija kāda toreizējās Vācijas Federatīvās Republikas simfoniskā orķestra atskaņojumā.

"Nezinu, cik ugunsdzēsējiem vajadzēja stāvēt kulisēs, jo katram mūziķim pie partitūras dega svece. Kad partija bija nospēlēta, mākslinieks nopūta sveci un aizgāja... Kopš tā laika ir aizritējuši piecdesmit gadi, bet sirds atmiņā viss tikpat spilgti kā toreiz..."

Reklāma
Reklāma

Varbūt pateicoties arī Filharmonijas laikam, Ingrīdas dzīve nav iedomājama bez izcilas mūzikas klātbūtnes. Vienmēr jau laikus tiek izpētīta Jūrmalas festivāla programma, nolemts, uz kuriem koncertiem doties. Ingrīda ir gandarīta par iespēju pensionāriem uz Latvijas koncertuzņēmumu rīkotajiem koncertiem biļetes iegādāties par puscenu – tas ļauj būt izcilu mūzikas notikumu lieciniecei. Bet klātbūtne Elīnas Garančas un Andreja Osokina koncertos Ingrīdai ir īpašs sirdsprieks un emocionāls lādiņš ilgam laikam.

Ingrīda Rīgas 3. vidusskolas klasesbiedru salidojumā. “Joprojām tiekamies katru gadu un ar prieku!”

Ja kaut ko neatceries, glaudi!

Pēc Filharmonijas Ingrīda nonāca pavisam citā vidē – tieši 23 gadus viņa bija kādreizējā Latvijas Kardioloģijas institūta direktora sekretāre. Lielāko daļu šā laika institūtu vadīja profesors Nikolajs Andrejevs. No 1990. gada līdz 2004. gadam direktors bija kardiologs Vilnis Dzērve-Tāluts. Kā Ingrīda smej, bijusi galvenā, jo sēdējusi "direktoram priekšā". Un dažu labu arī atsēdinājusi – ja kāds ar uzpūstu pašapziņu – sak, vai tad jūs nezināt, kas es esmu?! – nekaunīgi spraucies pie direktora. Ingrīda teikusi – zinu, zinu, bet jums tik un tā jāpagaida...

Arī tā bija lieliska darba un dzīves skola – redzēt, kā zinātne dod impulsu praksei un otrādi.

Šajā laikā Ingrīdai iznāca sadarboties un daudz palīdzēt institūta fizikālās terapijas nodaļas vadītājam Vladimiram Manuhinam.

"Gribēdams man pateikties, Manuhins piedāvāja – nāc pie manis uz masieru kursiem! Jau senāk biju beigusi Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness divgadīgos medmāsu kursus, tā ka labs pamats turpmākajam bija. Uzreiz sajutu, ka masiera arods ir mans, man patīk! Un man nekad nav bijis bail otram roku pielikt. Jā, pirmo reizi masējot pusotru mēnesi vecu zīdainīti, sirds tā kā notrīcēja, bet es vienmēr paturu prātā Manuhina teikto – ja kaut ko neatceries, glaudi! Uz tā jau visa masāža balstās."

Strādājot institūtā, Ingrīdai darba gaitās bieži iznāca saskare ar Māri Andersonu, kurš pēdējos padomju gados izveidoja vienu no pirmajiem medicīnas kooperatīviem, ko šodien pazīstam kā medicīnas centru "ARS".

"Bija sarunas, sarunas, sarunas, kamēr no Andersona saņēmu darba piedāvājumu. Un nu jau medicīnas centrā "ARS" rit trīsdesmit ceturtais darba gads."

Ingrīda savā arodā arvien ir apguvusi jaunas prasmes – lai varētu masēt zīdaiņus un bērnus līdz pusaudžu vecumam, grūtnieču masāžu, sejas ārstniecisko limfodrenāžu. Nu jau atkal esot padomā kas jauns, ko apgūt, bet, kamēr nav īstenots, lai paliek Ingrīdas ziņā – uz izdošanos!

Prasu Ingrīdai, kādus tad viņa mūs redz uz savas "kušetes"? Kas mums kaiš?

"Traumas ir atsevišķs temats, bet sabiedrībai kopumā – pārstrādāšanās. Daudzi atnāk ar tik savilktu apkakles zonu, ka būtu jāņem mazais gaļas āmuriņš, lai tiktu cauri. Cilvēki ir dažādi – viens saprot, ka, pirmkārt, svarīga ir paša veselība, cits atnāk vien tik reižu, cik apmaksā apdrošināšana, bet nav gatavs piemaksāt no savas kabatas par vēl dažām procedūrām, lai masāžām būtu vajadzīgais efekts. Un tie, skaidri redzams, ir ļaudis, kas šādu ieguldījumu varētu atļauties. Bet biežāk izvēlas nopirkt jaunu kleitu vai aiziet uz restorānu..."

Reklāma
Reklāma

Satraucošs ir Ingrīdas secinājums, ka ar katru nākamo paaudzi cilvēki sliktāk pārzina savu ķermeni. "Kādreiz man jautā – kāpēc jūs man masējat tur, ja sāp te? Redzu, ka skola nav radījusi izpratni, ka ķermenī viss ir vienots."

Rūdis savā elementā. “Ulubeles” audzēkņiem Lūsītei un Rūdim ir tiešām paveicies, nokļūstot Ingrīdas drošajā pajumtē.

Raudāšana nepalīdzēs

Jau divpadsmit gadus Ingrīda katrās brīvdienās, ja vien nav devusies kādā ceļojumā vai noticis kas cits ārkārtējs, vienalga, vai ārā vētra, lietus vai sniegs, dodas pie mūsu mazajiem brāļiem, kuri mīt dzīvnieku patversmēs. Pēdējos gados viņas rūpes un gādību saņem "Ulubeles" ķepaiņi. Turp Ingrīda brauc ar krietnu cienastu – ik reizi sagatavo un aizved divus sešlitrīgus katlus ar sātīgu biezputru. Ne jau velti "Ulubelē" viņa iedēvēta par "putras mammu".

"Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka kādam tas ir jādara! Pirmās reizes, kad atgriezos no braucieniem uz patversmi, asaras bira kā pupas, bet ar raudāšanu taču nepalīdzēsi. Kopš bērnu dienām vectēva sētā dzīvās radības esmu uztvērusi kā dabisku dzīves daļu, un šobrīd mana dzīves daļa ir tiem palīdzēt – kā vien spēju. To putru uzvārīt nemaz nav grūti, tagad nopērkamas dažādas "ātrās" pārslas, atliek notīrīt un novārīt burkānus un vistu rīklītes, un gatavs. Tas, ko saņemu pretī, taču nav izmērāms! Kad aizbraucu uz patversmi, visi ķepaiņi grib pieglausties un "aprunāties". Un, ticiet vai ne, piemēram, ceļojumos, kad esam lielāks cilvēku pulks, ja sunītis vai kaķītis pienāk apsveicināties, vispirms apstaigā visus, bet tad atnāk un apguļas pie manis."

Pie Ingrīdas kopš astoņdesmito gadu beigām droša pajumte bijusi gan vairākiem minkām, kuri nodzīvojuši laimīgu mūžu un devuši vietu nākamajiem, gan rīzenšnauceram Dago – kad ar trīs dienu atstarpi divreiz tika apzagts Ingrīdas dzīvoklis, bija skaidrs, ka bez uzticama palīga neiztikt.

"Kad sunītis devās uz citiem medību laukiem, sapratu, kāpēc runčuks Mikiņš, mani no darba gaidot, guļ pie durvīm – viņš laikam domāja, ka arī es viņu pametīšu. Ar Dago viņi dzīvoja apbrīnojamā saskaņā – gulēja viens otra līkumā, mazgāja ausis, viens murrāja, otrs krāca. Tāpēc man svarīgi, lai mīļumi vienmēr ir divi, lai viņiem būtu, ko darīt, un man nevajadzētu ik pēc laika mainīt tapetes un mēbeles."

Šobrīd pie Ingrīdas ir silta pajumte diviem no patversmes paņemtiem minkām – Lūsītei un Rūdim, kuri viņu sagaida gan pēc garas darba dienas, gan tuvākiem un tālākiem ceļojumiem.

Ar domubiedriem pa Latviju

Ingrīda beigusi arī gidu kursus, kā pati saka, vienkārši, lai "smadzenēm būtu darbs". Tas lieti noderēja pēc kāda brauciena uz Austriju – zvaigžņu stāvoklis sakrita, ceļotāju grupā izrādījās apbrīnojami labi domubiedri, drīz pārgāja uz "tu" un satikās arī pēc tam, lai kopīgi skatītos gan ceļojuma bildes, gan nosvinētu dzimšanas dienas. Līdz kādā tikšanās reizē radās vēlme – gribam redzēt Daugavas lokus! Un tā kopš 2004. gada Ingrīda uzņēmās braucienu organizēšanu pa Latviju aptuveni divdesmit cilvēku lielai grupai – izstrādāja maršrutu, meklēja naktsmājas, vietu, kur ieturēt kopīgas pusdienas.

"Parasti ceļā devāmies uz divām dienām – maijā, kad tūrisma sezona vēl nebija sākusies. Ik gadu apmeklēju lielo tūrisma izstādi Ķīpsalā, lai rastu idejas apskates objektiem, un tad ķēros pie organizēšanas. Pats process bija tik aizraujošs! Beigu beigās katra brauciena plāns satilpa uz vienas nelielas lapiņas. Pirmajā dienā iepazinām kādu Latvijas stūri, tad – groziņu vakars nakšņošanas vietā, bet nākamajā dienā mājup devāmies pēc kopīgām pusdienām. Kur tikai neesam bijuši un ko baudījuši! Gan Pūres šokolādi, gan Mārtiņa Barkāna vīnus. Esam nakšņojuši Zvārtavas pilī un pie Mordangas ezera, atklājuši aizraujošo Krēslinieku muzeju un Lūznavas muižu, un vēl daudzas brīnišķīgas vietas. Tā tas turpinājās līdz 2019. gada pavasarim. Decembrī sākās kovida pandēmija, kas pārvilka svītru tālākiem plāniem. Bet paldies domubiedriem, ka bija šie skaistie kopīgo ceļojumu gadi!"

Nesenais ceļojums uz Sardīniju joprojām spilgts – atmiņās un sajūtās.

"Vienmēr gribu izmēģināt ko jaunu"

Ak, spriežot pēc tā, ar kādiem kārumiem Ingrīda gadu garumā ir lutinājusi gan "Mājas Viesa" redakciju, gan Daces Judinas grāmatu atvēršanas svētku dalībniekus, viņas virtuve ir īstena garšu laboratorija! Ingrīda tik smej – kāda lutināšana, jūs esat manu eksperimentu "izmēģinājuma trusīši"! Uz mūsu tikšanos viņa ir sarūpējusi trauslus šokolādes cepumiņus, bet ir baudīti arī Ingrīdas ceptie kēksi un citi konditorejas brīnumi. Ticiet – kūst uz mēles! Allaž prātā Ingrīdas striktais teiciens, ka tas nu gan būtu zem viņas goda pirkt kādu našķi veikalā – vienalga, vai būtu jāklāj savs viesību galds vai jāgādā ciemakukulis.

"Manam onkulim Hugo Eihvaldam, manas krustmātes vīram, juristam, kas cēlies no turīgas Zemgales lielsaimnieku dzimtas, Latvijas brīvvalsts laikā piederēja maizes ceptuve. Kad skolas sākumgados dzīvoju pie krustmātes, onkulis īstajā brīdī mācēja manī radīt interesi par gatavošanu kā aizraujošu un radošu procesu. Pirmo torti – dāvanu mātei dzimšanas dienā – kopā ar brāli, kamēr vecāki bija teātrī, izcepām, kad man bija piecpadsmit gadi. Paņēmieni un produkti jau tie paši, bet, lai panāktu garšu, iznākumu, ko esi iecerējis, ir jāeksperimentē! Un, kad gatavo pats, tad taču radi kaut ko vienīgo reizi vienīgajā eksemplārā. Daudzi vienmēr atgriežas pie sava "firmas" ēdiena, un to no viņiem gaida arī citi, bet es vienmēr gribu izmēģināt ko jaunu."

"Mājas Viesa" virtuve

Gatavo Ingrīda Jākobsone

Sātīgs vasaras ēdiens bez gaļas

Sātīgs ēdiens bez gaļas.

Cepamā trauka izmērs: 26x18 cm, 4 porcijas (ja trauks lielāks, produktu vairāk)

Sastāvdaļas

3 gab. vidēja lieluma jaunie kartupeļi, 200 g sviesta pupiņas, 1 gab. vidēja lieluma kabacis, 5 gab. palieli sīpoli, 200 ml saldā krējuma, eļļa, sāls, svaigi malti melnie pipari

Gatavošana

Cepamtraukā ielej nedaudz eļļas. Kārtām liek plānās šķēlēs sagrieztus, mizotus kartupeļus, uzber nedaudz sāls un piparus. Nākamā kārtā liek sagrieztas sviesta pupiņas, nākamajā – apmēram 1 cm biezas kabača šķēles, tās pārkaisa ar sāli un pipariem. Pēdējā kārtā liek eļļā apceptas sīpolu šķēles – tās dod sāta sajūtu. Kārtojumu pārlej ar saldo krējumu, pēc garšas pievieno sāli un piparus. Pārsedz ar foliju, cep cepeškrāsnī aptuveni 1 stundu 180 0C, līdz kartupeļi ir mīksti. 

Ēd ar svaigiem salātiem, gurķiem, tomātiem.

Abonē žurnālu šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma