"Kādam lasītājam piemērots "Mājas Viesis"? Pirmkārt, tam, kurš patiešām lasa, grib un spēj iedziļināties arī apjomīgākās publikācijās, ne tikai pārskriet virsrakstiem. Un noteikti tam, kurš grib izzināt savas un mūsu kopīgās saknes. Ļoti noderēs arī laikmetu maiņās gūta dzīves pieredze, lai daudzus rakstus izprastu plašākā kontekstā," tā par "Mājas Viesi" saka žurnāla abonente daudzu gadu garumā Ingrīda Jākobsone.
Ingrīdai piemīt viss minētais, tāpat kā možs gars, ass un darbīgs prāts, trāpīgs humors, vēlme vienmēr apgūt ko jaunu un silta, atsaucīga sirds.
Kopš 1989. gada Ingrīda strādā par masieri medicīnas centrā "ARS", un, kā mēs tiekoties dažkārt iesmejam, pie viņas "uz kušetes" ir nonākusi teju vai puse mūsu valsts ļaužu. Viņu vidū arī es. Kamēr Ingrīda masēja manu pie datora sēžot sadzīvoto sāpošo muguru un sprandu, raisījās sarunas – par grāmatām un izrādēm, par norisēm sabiedrībā. Itin ātri sajutām, ka esam uz viena viļņa. Kaut kad tikām arī līdz "Mājas Viesim", dažkārt man bija paķēries līdzi jaunākais žurnāla numurs, ko Ingrīda labprāt vēlējās palasīt. Nu viņa jau daudzus gadus abonē "Mājas Viesi" – esot piesaistījis arī žurnāla nosaukums, kas rada asociācijas ar tā vēsturisko priekšteci 19. un 20. gs. mijā –, un uzsver, ka žurnāla lasīšanu sāk ar redaktora sleju – vai to būtu rakstījusi šo rindu autore, vai kāds cits redaktors. "Jūsu slejās aizvien pārliecinos, ka esam uz viena viļņa!"
Ingrīdai ir savs žurnāla lasīšanas rituāls: "Vispirms žurnālu izšķirstu, apskatos, kurus rakstus lasīšu vispirms, kurus – pēc tam, kurus – šoreiz varbūt ne. Tad, protams, humors un krustvārdu mīklas. Daudzas ir atrisinātas pilnībā! Un noteikti receptes. Vienmēr izlasu vāka varoņu intervijas, arī lappusēs "Pie kafijas tases" ir emocionālas un saistošas sarunas ar interesantām personībām.
Bet vēsturnieka Jura Ciganova rakstus par 20. gadsimta pretrunīgajiem notikumiem var lasīt kā aizraujošu kriminālgabalu vai trilleri, it sevišķi, ja daudz kas no tā paša piedzīvots vai ģimenē dzirdēts un saprasts."
Saknes un galotnes
Ingrīdas saknes no tēva puses rodamas Rīgā, no mātes puses – pie Neretas. Tēvatēvs Jānis Jākobsons bijis būvuzņēmējs, un daudzi nami Pārdaugavā, Ventspils ielā, piemēram, profesora Paula Stradiņa māja, ir viņa darba redzamais iznākums. Vecaimātei Emīlijai, dzimušai Nagliņai, Pārslas un Nometņu ielas stūrī piederējis saimniecības sīkpreču veikals, bijusi arī pastāvīga tirdzniecības vieta Centrāltirgū.
"Papus mamma man ļoti daudz iemācīja, bet vecopapu diemžēl vairs nesatiku – viņam Otrā pasaules kara laikā bija nepieciešama sarežģīta operācija, ko veica pats Stradiņš. Diemžēl vecaispaps to nepārcieta. Jo diagnoze bija smaga – zarnu samešanās jeb ileuss. Iespējams, bija krietni par vēlu vērsies pēc palīdzības... Acu priekšā joprojām man ir fotogrāfija, kur abi redzami kādā no Emīlijas Benjamiņas slavenajām preses ballēm."
Mātes tēvs Jānis Sproģis bijis kalpa zēns, no pusgraudnieku ģimenes Neretas pusē. Viņu ar slaveno sēli rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu vienoja draudzība un politisko uzskatu kopība – abi bija sociāldemokrāti.
"Vecātēva māsa Līze Sproģis bija Jāņa Jaunsudrabiņa pirmā sieva. Lūcijas Ķuzānes grāmatā "Saule mūžam mana" ir publicēta šo kāzu fotogrāfija, kur redzams arī mans vecaistēvs, viņa un Līzes vecāki. Bet Jaunsudrabiņa vienīgā meita Lilija bija manas mātes krustmāte."