Aptuveni divas reizes gadā vairāki tūkstoši lasītāju priecīgi saberzē rokas un vienlaikus nopūšas – nākamajā dienā strādāšana būs pašvaka, jo nakts tiks ziedota Daces Judinas romānam par Annu Elizabeti. Nupat maija sākumā grāmatnīcās nonācis jaunākais, jau 20. – "Es tev piedodu".
Tādēļ dažas dienas pirms grāmatas atvēršanas balles aicināju rakstnieci uz sarunu par detektīvromāniem, Annu Elizabeti – un ne tikai to vien.
Vai, rakstot pirmo romānu, tev bija nojausma, ka tā kļūs par sēriju, līdzīgi kā grāmatas par Erkilu Puaro, mis Mārplu, Megrē un citiem pazīstamiem detektīviem?
Jā. Reizē ar galveno personāžu – Annu Elizabeti (fon) Bergu, viņas mantojumu un spēju uz līdzenas vietas piesaukt noziegumu, ar tiesībsargājošajiem un radošajiem draugiem, pretrunīgajiem tuviniekiem un visu to, kas ar normāliem, dzīviem cilvēkiem notiek katru mīļu dienu, – bija skaidrs, ka tā noteikti nebūs viena grāmata, bet gan sērija.
Kā un no kurienes atnāca Annas Elizabetes tēls?
Iz mūžsena dzimtas albuma. Tovakar kopā ar mammu un mammas māsu pētījām vecas fotogrāfijas, runājām par noslēpumiem, pārmantotiem vārdiem un raksturiem. Un man noklikšķēja: Anna – jauna, enerģiska, neatkarīga, ironiska, vieda dāma, kurai piemīt dziļredze un patīk noslēpumi! Ilgspēlējošu detektīvseriālu latviešiem nebija, ja neskaita Jāņa Ivara Stradiņa privātdetektīvu tandēmu Kronbergs&Štāls, kas beidzās līdz ar autora aiziešanu aizsaulē. Pirmais "Izmeklē Anna Elizabete" (IAE) romāns iznāca 2011. gada septembrī.
Kāda ir sajūta, turot rokās sērijas 20. grāmatu, un cik romāniem uz priekšu jau prātā iezīmējies sižeta sarežģījums?
Sajūta? Duāla – kaut kas paveikts, bet darāmā vēl vairāk! Pirms 13 gadiem Līzbete uzvārīja pirmo tasi melnas kafijas. Nu to ir 20 – no dīvainā Līgovakara līdz aizsmakušajam ziemas blūzam, mēnesi pie jūras čiepjot sieru otrajai pelītei, paliekot trīs klikšķu attālumā no laimes, jo ceturtais kauliņš brīdinājis – tuvojas tīrītājs un aizbildināties ar amnēziju neizdosies. Cilvēces lielākais lāsts ir alkas pēc dimantu cietā spožuma – slazds, kurā iekrītot no tīkotāja nepaliek pat pēdas putekļos. Lielais Svārsts darbojas nekļūdīgi – katram pēc nopelniem, bezkaislīgi. Liktenim nav humora izjūtas. Rēķini jāmaksā. Pamodināti mirušie izraisa atmiņu lavīnu – uz dzīvību un nāvi... Un piepildās pravietojums – kas lēni nāk... Kāds aiziet, lai vairs neatgrieztos, jo viņa rēķinā rakstīts: sešas pēdas, bez nožēlas; cits cer uz ilgoto – es tev piedodu, bet izdzird: atnāciet rīt!
Manā IAE skiču mapē ir vairāk nekā četri desmiti nosaukumu un sižeta uzmetumu...
Vai atceries, kā tapa žanra apzīmējums? Man gan tas brīžiem drīzāk šķitis "sarkastiskais", nevis "ironiskais" detektīvs, jo romānos mēdz būt diezgan skarba sabiedrības kritika.
Mūsdienu psiholoģiski ironiskais detektīvs? Manuprāt, loģisks salikums. Psiholoģiskais – tāpēc, ka visam, kas ar mums notiek/nenotiek, ir sākotnējais cēlonis un apstākļi, kas tā vai citādi ietekmē notikumus, lai galā nonāktu pie konkrēta iznākuma/sekām. Bet ironiskais – man vienmēr piemitis melns humors. Skolas laiks nebija saulainākais, arī vēlāk nav trūcis pārbaudījumu. Iemācījos uzaudzēt biezu ādu, uzasināt mēli, vēlāk arī spalvu. Ir brīži, kad ļoti melns humors, ironija un dzēlīgs sarkasms ir pēdējais, kas atlicis, lai pieklājīgi izteiktu, kas uz sirds. Manu draugu vidū šī īpašība piemīt daudziem, pieļauju, ka šādi transformējusies spēja lasīt starp rindām un sadzirdēt nepateikto, ko lieliski pieprot vecāki un vecvecāki. Arī mums noder Ēzopa valoda, jo daži dzīvnieciņi joprojām ir vienlīdzīgāki par citiem...