Pēc triju gadu darba šopavasar noslēdzies starptautiskais projekts, kura gaitā triju Baltijas valstu pētnieki ar norvēģu kolēģu atbalstu atbilstoši starptautiskiem standartiem aprēķinājuši un analizējuši vēsturisko Baltijas valstu iekšzemes kopproduktu jeb IKP uz vienu iedzīvotāju simt gadu laika posmā, sākot no 1920. gada.
Veikti arī salīdzinošā IKP aprēķini par dažādiem Baltijas valstu reģioniem. IKP ir makroekonomisks jēdziens, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādā teritorijā kādā laika periodā. "Norvēģijā IKP sarēķināts pat par 200 gadiem, bet Baltija līdz šim bija kā baltais plankums. Beidzot esam pēc starptautiskiem standartiem noformulējuši, kāds Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija IKP padomju okupācijas periodā," uzsver projekta vadītājs Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vēstures doktors Gatis Krūmiņš.
Miljonu eiro vērtā un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) grantu atbalstītā Baltijas pētniecības programmas projekta oficiālais nosaukums ir "Kvantitatīvie dati par sociālajām un ekonomiskajām transformācijām trīs Baltijas valstu reģionos pēdējos simt gados vēsturisko transformāciju analīzei un nākotnes izaicinājumu pārvarēšanai". Kā liecina nosaukums, apkopoti daudzi demogrāfiskas un sociālekonomiskas dabas dati par Baltijas valstīm, kas nu atrodami un vērtējami datubāzē vietnē "baltic100.va.lv". To paredzēts papildināt. Gatis Krūmiņš, kurš kopš pagājušā gada augusta ir arī Padomju okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs, atzīmē, ka projekta rezultāti ļoti palīdzēšot komisijas darbā. Tiesa, zaudējumu komisijas lieta šobrīd atrodas "nogaidīšanas periodā", jo notiek darba plāna saskaņošana dažādās ministrijās.
Kādi ir galvenie IKP pētījuma secinājumi?
G. Krūmiņš: Pirmais lielais secinājums no vēstures perspektīvas ir tāds, ka
Baltijas valstu reģionu nevar "ielikt kastītē" ne pie Austrumeiropas, ne Centrāleiropas, ne Skandināvijas, jo pēdējie simt gadi mums bijuši pavisam atšķirīgi.
To var redzēt kaut pēc demogrāfijas datiem, kur citiem ir pastāvīgs iedzīvotāju pieaugums. Ja skatāmies Poliju, agrāko Čehoslovākiju, Ungāriju, tad arī tām nelīdzināmies, jo globālās krīzes, kari vēsturiski mūs tomēr postījuši vairāk.
Otrais secinājums: baltieši pēc krīzēm vienmēr spējuši savākties un attīstīties vēl straujāk, par spīti dažādiem ekonomikas modeļiem un režīmiem. Gan pēc Pirmā, gan Otrā pasaules kara, gan PSRS sabrukuma.
Trešais secinājums – mums par Latviju ir jāpārskata daži stereotipi. Par ulmaņlaikiem mūsu historiogrāfijā kopumā veidojies priekšstats, ka nekas labs jau tur nebija, bet tagad redzam, ka IKP toreiz pieauga straujāk nekā Lietuvā un Igaunijā. 1938. gadā Latvijas vidējais līmenis bija 90% no Eiropas Savienības valstu un Lielbritānijas vidējā līmeņa, kāds tas bija tolaik. Tik augstu mēs nekad neesam bijuši! Simt gadu laikā 1938. gads ir augstākais punkts, kad Latvija atradās vistuvāk Eiropas vidējam līmenim!