1523. gada 6. jūnijā. Pirms 500 gadiem Strengnēsē netālu no Stokholmas notika zviedru aristokrātu valsts sapulce, kurā dižciltīgais Gustavs Eriksons Vāsa Strengnēses Doma priekšā tika svinīgi pasludināts par Zviedrijas karali Gustavu I Vāsu. Citu zviedru muižnieku par vadoni atzītais Vāsa līdz tam darbojās kā Zviedrijas reģents.
Bet līdz ar viņa pasludināšanu pienāca gals 1389. gadā noslēgtajai Kalmāras ūnijai, kas apvienoja Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas aristokrātus zem viena monarha. Zviedrija, tostarp arī bruņotā cīņā, ieguva neatkarību no Dānijas karalistes, kas dominēja līdz tam, un faktiski kļuva par nacionālu valsti. 21. jūnijā jaunais karalis Gustavs I Vāsa svinīgi ieradās Stokholmā, taču viņa kronēšana Upsalas Domā notika vairākus gadus vēlāk – 1528. gada janvārī, kad visi dāņu vietvalži bija padzīti no Zviedrijas pilīm. Kalmāras ūnijas pēdējos gados Zviedrija bija iedzīvojusies lielos parādos, tādēļ starp pirmajiem no dāņu ietekmes atraisījušās karalistes valdnieka uzdevumiem bija nodokļu celšana. Tā kā valsts aparāta uzturēšanai ar to vien bija par maz un augsti nodokļi draudēja ar pavalstnieku dumpi, Gustavs I lūkojās pēc perspektīvāka risinājuma.
Tādu viņš atrada pakāpeniskā īpašumu atņemšanā katoļu baznīcai.
1527. gadā ar viņa gādību pieņemtais valsts sapulces jeb Riksdāga lēmums lika baznīcai atdot valstij daļu ienākumu, visas pilis un dāvinātos īpašumus. 16. gadsimta 30. gados reformācijas idejas Zviedrijā svinēja uzvaru, jo runa bija ne tikai par "Dieva vārda skaidru sludināšanu", tas ir, dievvārdiem zviedru valodā, bet arī Gustava I nodomu pakāpeniski pakļaut baznīcu valstij, atstājot bīskapiem tikai garīgo varu, kamēr atsavinātos līdzekļus izmantoja valsts vajadzībām. Tā sakārtota un centralizēti pārvaldīta Zviedrija 16. gadsimta vidū pakāpeniski sāka veidoties par reģionālu lielvaru.
Latvijas Sargs, 1923. gada 6. jūnijā
"Bula bites". Griežu mūsu dabas mīļotāju vērību uz sekošu interesantu parādību. Jūnija un jūlija mēnešos mierīgās, siltās un pusapmākušās dienās ap plkst. 2-3 pēc pusdienas ir gaisā dzirdamas klusas, savādas un patīkamas skaņas, kuras izklausās pēc bišu dūkšanas. Veci ļaudis saka, ka laižoties "bula bites". Patiesībā te nekādu bišu vai citu tamlīdzīgu dzīvnieku laišanās nav manāma: tā ir elektrības parādība, kura izskaidrojama ar elektrisko viļņu mierīgu neitralizēšanos gaisā. Parādība vislabāk novērojama uz klaja lauka.