Inese Vaidere: Solidaritāte nedrīkst ignorēt austrumu robežu

Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma pakts top laikā, kad migrācija ir kļuvusi par drošības, ārpolitikas un iekšējās stabilitātes jautājumu.

Latvijas intereses tas skar tieši – mūsu atrašanās vieta nozīmē pilnīgi citu realitāti nekā dalībvalstīm bez ārējās robežas un bez migrācijas izmantošanas kā politiska spiediena instrumenta.

2024. gadā ES reģistrēti 912 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi. Aptuveni puse lēmumu bija noraidoši – tas nozīmē simtiem tūkstošu personu, kuras jāatgriež. Taču faktiski ES teritoriju pamet tikai apmēram ceturtā daļa no tiem, kam izdots izraidīšanas lēmums. Plaisa starp lēmumu un izpildi ir sistēmas vājā vieta.

Eiropas migrācijas politika gadiem ilgi bijusi atrauta no realitātes uz ārējām robežām. Kamēr daļa Eiropas diskutē par mehānismiem, Latvija sargā robežu no divām agresorvalstīm. Ir jāpasaka skaidri: Eiropā drīkst uzturēties tikai tie, kuriem uz to ir tiesības.

Bēgļi un migranti: skaidrs nošķīrums

Migrācijas politikā skaidri jānodala bēgļi un migranti. Bēgļi bēg no kara un vajāšanas. 2022. gadā Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja lielāko piespiedu pārvietošanos Eiropā kopš Otrā pasaules kara, un Eiropa parādīja, ka spēj rīkoties ātri un solidāri – bēgļiem pagaidu aizsardzība tika aktivizēta nekavējoties.

Migrantu motivācija ir plašāka – ekonomiski apsvērumi, izglītība, ģimenes apvienošana, vēlme pēc labākiem dzīves apstākļiem. Šī atšķirība nosaka gan juridiskos pienākumus, gan politikas instrumentus. Migranti nav nelegāli, ja ieradušies un uzturas ES ar derīgu uzturēšanās atļauju. Piemēram, pastāv ES Zilā karte augsti kvalificētiem profesionāļiem. Tās iegūšanai ir nepieciešama augstākā izglītība un darba piedāvājums ar labu atalgojumu.

Problēma ir nelegālā migrācija – personas, kuras ieceļo bez tiesiska pamata vai kurām nav tiesību palikt, bet kuras netiek atgrieztas. Tieši šeit sistēma bijusi pārāk vāja. Nelegāli ieceļojušie biežāk izvairās no identifikācijas, nepilda procedūras un pārvietojas starp dalībvalstīm. 

Ja patvēruma pieteikums ir nepamatots, lēmumam jābūt ātram un izpildei – neizbēgamai. 

Lēmuma gaidīšanas laikā personai jāatrodas kontrolētā vidē, pretējā gadījumā izraidīšana kļūst iluzora.

Austrumu robeža kā drošības fronte un nevienmērīgā slodze Eiropā

Krievija un Baltkrievija nelegālo migrāciju izmanto kā politiska spiediena instrumentu pret Eiropas Savienību. Baltkrievijas režīms mērķtiecīgi organizē avioreisus, atvieglo vīzu režīmu un nogādā nelegālos migrantus līdz Lietuvas, Latvijas un Polijas robežām. Norādot uz Baltkrievijas atbildību, Lietuva 2025. gada 19. maijā iesniedza prasību ANO Starptautiskajā tiesā, lēšot, ka migrācijas krīze valstij izmaksājusi vairāk nekā 200 miljonus eiro. Savukārt Latvija savā aizsardzībā ir ieguldījusi ap 125 miljoniem eiro uz Latvijas–Baltkrievijas robežas un vairāk nekā 160 miljonus eiro uz Latvijas–Krievijas robežas. Šie ieguldījumi lielākoties tiek segti no nacionālā budžeta un veido tiešu ieguldījumu ES ārējās robežas drošībā.

Bēgļu uzņemšanas ziņā Baltijas valstis ilgstoši atrodas virs ES vidējā līmeņa, vienlaikus sedzot ievērojamas drošības izmaksas ārējās robežas aizsardzībai. Šī kombinācija veido objektīvi atšķirīgu situāciju, kas jāņem vērā solidaritātes mehānisma piemērošanā. Piemēram, Ukrainas pagaidu aizsardzības programmas dati parāda solidaritātes slodzes sadalījumu praksē. Līdz 2025. gada beigām Igaunijā pagaidu aizsardzību saņēma 34 865 Ukrainas pilsoņi jeb aptuveni 25 personas uz 1000 vietējiem iedzīvotājiem. Lietuvā tie bija 50 025 cilvēki jeb aptuveni 17 uz 1000, Latvijā 31 410 cilvēki – ap 16 uz 1000. ES vidējais rādītājs tajā pašā laikā bija 9,61 uz 1000 iedzīvotājiem. Francijā tas nesasniedza pat vienu personu uz 1000 iedzīvotājiem.

Solidaritātes mehānisms un Latvijas pozīcija

Migrācijas pakta solidaritātes mehānisms paredz trīs iesaistes formas: personu uzņemšanu, finansiālas iemaksas vai alternatīvu atbalstu. Finansiālais ekvivalents paredz 20 000 eiro iemaksu par katru neuzņemto personu. Taču Latvijas pozīcija piedalīties solidaritātē ar tehnisko, profesionālo un ekspertu atbalstu notiek praksē jau šobrīd! 

Latvija jau uzņēmusies ārkārtīgi lielu slodzi Eiropas Savienības interesēs – uztur ES ārējo robežu pret divām agresorvalstīm, investē simtiem miljonu eiro robežinfrastruktūrā un uzņem Ukrainas kara bēgļus virs ES vidējā līmeņa.

Balsojumā par 2026. gada Solidaritātes fonda izveidi Latvija atturējās. Savā paziņojumā Latvija norādīja, ka EK izmantotā metodoloģija pārmērīgi balstījās kvantitatīvos rādītājos un nepietiekami ņēma vērā ģeogrāfisko novietojumu, drošības riskus un ieguldījumus ES ārējās robežas stiprināšanā blakus agresorvalstīm. Latvija uzsvēra, ka uzskata sevi par valsti ar būtisku migrācijas situāciju un ir pieprasījusi pilnīgu savas 2026. gadam solītās iemaksas atskaitījumu.

Vairākas dalībvalstis līdzīgu argumentāciju jau ir spējušas pārvērst izņēmuma statusā. Polija panāca īpašu izņēmumu 2025. gada rudenī. Eiropas Komisija līdzīgu statusu piešķīrusi arī Igaunijai, Bulgārijai, Čehijai, Horvātijai un Austrijai. Uzskatu, ka mūsu valdība varēja darīt arī vairāk, lai Latvija saņemtu tādu pašu izņēmuma statusu kā minētās valstis.

Lēmumi no Briseles

Migrācijas pakta ieviešanas procesā EP un padome stiprina atgriešanas sistēmu, vienādo robežprocedūras un nodrošina dalībvalstu lēmumu savstarpēju atzīšanu, lai nelegālie migranti nevarētu pārvietoties starp valstīm, izvairoties no izraidīšanas. Tāpat lēmām par to, ka valstis drīkst patvēruma pieteikumus izskatīt ārpus ES teritorijas. Austrālijas pieredze rāda, ka šāda pieeja samazina motivāciju izmantot nelegālos maršrutus.

EK stiprina readmisijas sadarbību ar trešajām valstīm un sasaista migrācijas kontroli ar ārējo finansējumu. "Frontex" dati rāda, ka 2025. gadā nelegālo robežšķērsojumu skaits samazinājās par 26% līdz aptuveni 178 000 gadījumu – zemākais līmenis kopš 2021. gada.

Nupat EP apstiprinājām arī pirmo ES drošu izcelsmes valstu sarakstu un noteikumus par drošām trešajām valstīm (Bangladeša, Kolumbija, Ēģipte, Kosova, Indija, Maroka un Tunisija), kas ļaus paātrināt procedūras. Katram pieteikuma iesniedzējam būs jāpierāda, kādēļ drošas valsts princips uz viņu neattiecas, un nepamatota pieteikuma gadījumā jāatgriežas bez vilcināšanās. Tas ir solis pareizajā virzienā, taču ar to vien nepietiek.

Paralēli notiek diskusija par drošības dimensiju. Zviedrija rosina pārskatīt starptautisko konvenciju interpretāciju, lai personas bez ES pilsonības, kuras izdarījušas smagus vardarbīgus noziegumus, varētu tikt izraidītas efektīvāk. Debates kļūst skaidrākas – patvēruma aizsardzība un drošība nav pretrunā, taču likuma pārkāpējiem nedrīkst būt imunitātes aizsegs.

Būtiska ir ES dalībvalstu savstarpējā sadarbība, jo pieredze rāda, ka izstāšanās no kopējām struktūrām negarantē lielāku kontroli. 

Pēc "Brexit" neto migrācija uz Apvienoto Karalisti trīskāršojās laikā no 2016. līdz 2024. gadam, bet nelikumīgie šķērsojumi Lamanšā pieauga teju 100 reizes – no 299 gadījumiem 2018. gadā līdz 29 437 gadījumiem 2023. gadā. Tas apliecina, ka migrācijas pārvaldība bez koordinētas sadarbības kļūst vājāka, nevis stiprāka.

Tālākā rīcība

Migrācijas un patvēruma pakts vēl nav galarezultāts. Nākamajos gados EK vērtēs, kā dalībvalstis īstenojušas solidaritāti, un vajadzības gadījumā ieguldījumi tiks pārrēķināti arī finansiāli. Tieši šobrīd tiek noteikta Latvijas vieta šajā sistēmā – vai mūs uztvers kā ārējās robežas valsti ar objektīvi augstāku slodzi, vai kā vienu no daudzām. Latvija savu darbu jau dara – gan ar ieguldījumiem robežinfrastruktūrā, gan ar Ukrainas bēgļu uzņemšanu. Šādā situācijā papildu maksājumi bez taisnīga izņēmuma statusa nav pieņemami. Izņēmumam jāatspoguļo reālā slodze un drošības riski uz ES austrumu robežas. Tomēr gribu pieminēt nupat izveidoto atbalsta mehānismu ES austrumu reģioniem, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Baltijas valstis un Polija ārējo robežu aizsardzībai no tā jau drīzumā saņems vairāk nekā 100 miljonus euro. Naudu varēsim izmantot fiziskām robežām, digitālai aizsardzībai, piemēram, pret iespējamu dronu uzbrukumu, kiberuzbrukumu aizsardzībai un ātrās reaģēšanas vienībām.

Migrācijā Latvijas interesēs ir skaidra un konsekventa pozīcija: aizsardzība tiem, kuri patiešām bēg no kara; stingra un ātra nelegālās migrācijas ierobežošana; efektīva atgriešanas sistēma ar reālu izpildi; preventīva rīcība ārpus ES robežām; pilnvērtīgs atbalsts ārējās robežas valstīm. Ja sistēma nespēj nošķirt tos, kam aizsardzība pienākas, no tiem, kuri to ļaunprātīgi izmanto, tā pārstāj darboties.

Eirobarometra aptauja liecina, ka 70% Latvijas iedzīvotāju satrauc nekontrolēta migrācija. Ja politiķi nespēs nodrošināt skaidru un stingru rīcību, pieaugs atbalsts radikāliem spēkiem – to jau redzam vairākās Eiropas valstīs. Sabiedrības pacietība nav bezgalīga, īpaši laikā, kad cilvēki cīnās ar dzīves dārdzību, mājokļu pieejamību un bažām par drošību.