Armands Znotiņš: Sarežģītas dilemmas

"A kto takoj Ojar Vacietis?" – mūsdienās labi zināms, ka ar šo krievisko frāzi 1983. gadā sākās brīvības cīnītāja Gunāra Astras pēdējais vārds. 43 gadus vēlāk biedrība "Publiskās atmiņas centrs" atcerējusies, ka Siguldā joprojām atrodas Leona Paegles iela, un prasa to pārdēvēt.

Gunārs Astra arī bez doktora grāda filoloģijā zināja, kas ir Ojārs Vācietis un kāda ir viņa vieta latviešu kultūrā. Viņš, visticamāk, zināja arī Kārļa Marksa vēsi ironisko formulējumu, ka vēsture atkārtojas divreiz – pirmoreiz kā traģēdija, otrreiz kā farss. "Publiskās atmiņas centrs" acīmredzot nezina neko, jo aicina pārdēvēt "pret Latviju tiesātā nelegālās komunistiskās partijas propagandista Leona Paegles ielu". Ne vārda par to, ka viņš bijis arī vairāku dzejoļu krājumu, romānu, stāstu krājumu un lugu autors. Izlaists no apcietinājuma pret drošības naudu, īsi pēc tam 35 gadu vecumā slimnīcā miris.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Manā uzmanības centrā, protams, joprojām ir Latvijas Televīzijas raidījuma "Izvēle Nr. 1" aktualizētais jautājums, vai Ojāra Vācieša jaunības fanātismā izdarītais lēmums ar traģiskām sekām, ko vēlāk viņš visu mūžu apzinājās un nožēloja, ir leģitīms iemesls, lai svītrotu izcilas personības atstāto mantojumu un daudzkārtējo protestu pret totalitārismu. Turpat beigās arī aicinājums balsot: "Vai dzejnieka rīcība maina to, kā uztveram viņa radošo veikumu?", mana atbilde būtu "nē, nemaina", 71,65% atbild "jā, maina", un tas, bez šaubām, ir tikai pietuvinājums daudz sarežģītākām un procentos neizsakāmām morālām kategorijām.

Pirms pievērsties jēdzienam "prezentisms", vērts atsaukt atmiņā vēl kādu epizodi no Staļina laika, kuru Rietumu vēsturnieki atstāstījuši vienā no daudzajiem sējumiem apgāda "Atēna" sērijā "Dzīvā vēsture", un tas, starp citu, arī parāda tēmas, kuras sabiedrībai ir aktuālas – jo izdota virkne grāmatu par Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas diktatūrām, biezs pētījums par Mao Dzedunu, atskats uz Osamu bin Ladenu, bet par Vāclavu Havelu, Šarlu de Gollu, Gandiju, Linkolnu, seno laiku monarhiem nav gandrīz nekā. Un, lūk, stāsts īsumā šāds. Kādā padomju provinces skolā mācījās meitene, pret kuru klasesbiedri izturējās ļoti slikti. Un tad viņa uzrakstīja vēstuli Staļinam, kurā piesauca pilnīgi visus pāridarījumus – kurš viņu izsmējis, kurš raustījis aiz bizēm, kurš apsaukājis rupjos vārdos. Vēsturnieki nebija minējuši, vai vēstuli tiešām izlasīja pats Staļins vai arī pavēli deva kāds cits, bet vienu dienu pienāca patiesības mirklis – skolā ieradās čekistu komanda, pusi skolēnu nošāva turpat uz vietas, bet pārējos aizveda uz gulagu.

Man vienīgi paliek jautājums – interesanti, vai šī sieviete kā pieaudzis cilvēks mocījās sirdsapziņas pārmetumos vai arī, gluži otrādi, uzskatīja, ka viņi tikai saņēma to, ko pelnījuši? Un vēl kāds jautājums – zinot diskusijas par mūsdienu Latvijas skolās izplatīto vardarbību, ko neviens nespēj apturēt, jo tad jau pirmām kārtām vajadzētu atzīt, ka visa izglītības sistēma ir pilnīgi degradējusies un būvējama no jauna, interesanti, cik daudzi vecāki izvēlētos šādu efektīvu risinājumu? Cik daudzi no viņiem pieņemtu lēmumu, lai viņu bērna klasesbiedrus nošauj?

Tad nu aptuvena definīcija terminam "prezentisms" būtu šāda – tas nozīmē, ka pagātnes cilvēki vērtējami atbilstoši mūsdienu juridiskajām normām un morāles principiem un par viņu rīcību tiesājami pēc mūsdienu priekšstatiem un konvencijām. Un tam ir arī pavisam konkrētas sekas, kuras sniedzas vēl tālāk par politiķu un kolonizatoru pieminekļu gāšanu, – ja, piemēram, Francijā to uzlūkotu pavisam nopietni, tad no literatūras vēstures būtu jāsvītro liela daļa pagātnes dižgaru, jo viņi bija zagļi, krāpnieki, vergu tirgotāji, prostitūtas šī vārda tiešā vai pārnestā izpratnē un jebkura totalitāra režīma aizstāvji. No Fransuā Vijona līdz marķīzam de Sadam, no Artura Rembo līdz Polam Eliāram, no Šarla Bodlēra līdz Žanam Ženē un tā tālāk. Tomēr franči ar viņiem lepojas – nemēģina noliegt nevienu viņu draņķību un tajā pašā laikā turpina lasīt, apbrīnot un kanonizēt.