Grāmatu zelts un putekļi. Saruna ar konkursa "Zelta ābele" Gada mākslinieku Klāvu Priedīti

Šogad grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele" balvu "Gada mākslinieks" žūrija piešķīra dizaineram Klāvam Priedītim, kurš "apliecinājis savu talantu un varēšanu veidot mākslinieciski augstvērtīgus izdevumus, kas šogad konkursam iesniegti vairākās kategorijās. Viņa izvēlētie dizaina risinājumi un iedziļināšanās gan grāmatas saturā, gan grafiskā dizaina iespējās turpina piesaistīt gan žūrijas, gan lasītāju uzmanību".

Par iedziļināšanos, mīlestību pret grāmatām un to netveramo, bet tik nozīmīgo starojumu dizaineru izvaicāja arī "Kultūrzīmes".

Klāvs Priedītis.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Ko jūs vērtējat, paņemot rokā grāmatu?

K. Priedītis: Grāmatas iedalās divās kategorijās – laba vai slikta grāmata. Paņemot rokās jebkuru grāmatu, kas vien mani uzrunā, pirmā rodas gluži intuitīva sajūta, tāda netverama. Grāmatai kā objektam ir zināma aura, kuru tā izstaro un kas liek to paņemt rokās. Tikai tad sāc pieslēgt domāšanu un skatīties, kas ir risinājumi, materialitāte, poligrāfiskā kvalitāte, iespiedtehnika. Tiesa, manas zināšanas ir nedaudz citādas kā parastam lasītājam, tāpēc skrupulozi skatos – kādi burti izmantoti, kādas proporcijas, kāds salikums tekstam? Kādas bildes? Vai tās ir apstrādātas? Cik kvalitatīvi apstrādātas? Vai materialitāte atbilst grāmatas saturam, tēmai? Kāds ir grāmatas kā objekta saturiskais un simboliskais vēstījums? Taktilās sajūtas un maņas, ko uztveram ar redzi, ir vesela buķete. Principā interesanti arī, kā grāmata skan un smaržo, no tipogrāfijas tām ir ļoti specifiska smarža. Iespējams, var domāt arī, kā pati grāmata garšo, tiktāl vēl neesmu ticis.

Atskatoties vēsturē, ar kuru brīdi Latvijā aizsāka pievērst tik lielu uzmanību grāmatu dizainam?

Droši vien par dizainu domāja jau kopš pirmsākumiem 16. gadsimtā, kad tika iespiestas pirmās grāmatas. Latvijā tradīcija bija diezgan spēcīga jau pirms valsts nodibināšanas, grāmatu iespiedējiem bija izveidojusies ļoti spēcīga tipogrāfiskā, poligrāfiskā bāze, viņi darbojās tiešām ražīgi. Tad nāca Pirmais pasaules karš, jukas, un poligrāfiskā kvalitāte stipri nokritās. Tomēr pēc Latvijas valsts nodibināšanas brīvvalsts laikā kvalitāte atgriezās diezgan ātri, un divdesmitajos gados grāmatas kļuva ļoti izsmalcinātas.

Tā nu ir sagadījies, ka esmu arī grāmatu kolekcionārs, ļoti daudz interesējos tieši par grāmatrūpniecības kultūru starpkaru laikā. Starpkaru laikā vairāki izdevumi ir ļoti kvalitatīvi, piemēram, varu minēt 1925. gadā Jāņa Rozes apgādā izdoto "Grāmatu par grāmatu". Tā bija ļoti labā, izcilā poligrāfiskā kvalitātē, ar dažādām ielīmēm, dažādām drukas tehnikām. Mūsdienās ko tādu bez liela finansiāla ieguldījuma nemaz nevarētu tik vienkārši uztaisīt. Līdz pat okupācijai grāmatu izdošana Latvijā attīstījās ļoti, ļoti kvalitatīvā veidā, jāpiemin "Zelta ābele". Miķelis Goppers apgādu dibināja 1935. gadā, domājot par augstvērtīgām grāmatām mākslinieciski kvalitatīvā apdarē, par grāmatām kā mākslas darbiem. Grāmatas zināmā veidā ir kultūras nesēji, turklāt ne tikai grāmata kā čaula, ietvars, protams, ļoti būtisks ir arī saturs. Goppera izveidoto izdevniecību "Zelta ābele" mēs godinām ar mūsdienu grāmatniecības mākslas balvu "Zelta ābele".

Tad nāca padomju laiki, droši vien visiem ir atmiņā, kādas bija tā perioda grāmatas, kuras lielākoties bija kļuvušas par masu preci. Tad, padomju okupācijai beidzoties, atkal sākās juku laiks ar tipogrāfisku brīvību, bet arī ierobežotiem resursiem, visi laikmeta garā mēģināja kaut ko taisīt.

Tagad, pēdējos piecpadsmit, divdesmit gadus, grāmatām atkal tiek pievērsta ļoti liela uzmanība un to dizains no otršķirīga plāna pārnests ja ne priekšplānā, jo priekšplānā tomēr ir saturs, bet ļoti tuvu tam. Grāmata atkal kļuvusi par mākslas objektu.

Mūsu grāmatas ir ārkārtīgi skaistas, to apliecina arī dažādas balvas pasaulē…

Mūsu valstī ir ļoti pateicīga vide, lai mēs radītu ļoti skaistas un izsmalcinātas grāmatas. Poligrāfiskā kvalitāte ir ļoti augsta, es pat teiktu, pasaulē augstākajā līmenī, tur nav nekādu ierobežojumu. Materiāli pieejami ļoti daudz un dažādi, tipogrāfijas tos pasūta no ārzemēm, Itālijas, ir arī vietējie materiāli un visvisādas tehnikas. Turklāt Latvijā mazās tirāžas grāmatas veidošanas procesu padara intīmāku. Principā dizaineram ir brīvas rokas, lai rīkotos un darbotos. Citādi notiek valstīs, kur daudzviet grāmata tiek uzskatīta par patēriņa preci.

Vienlaikus grāmatas lasītājam ir diezgan dārgas. Kādos aspektos jūs esat gatavs atkāpties no mākslas uzstādījumiem?

Grāmata un tās cena ir interesanta tēma. Manuprāt, grāmatas jānodala un jāsakārto pēc zināmas tipoloģijas. Ir grāmatas, kuru primārā funkcija ir aiznest tekstu līdz lasītājam. Arī tās var iespiest kvalitatīvā veidā – ar labu dizainu, bet ar ļoti demokrātiskām izmaksām, vienkāršākiem materiāliem, kā primāro uzsverot, lai lasītājiem grāmata būtu lēta. Tiesa, cits stāsts būs uzcenojums, ko liek katra izdevniecība un grāmatu veikali. Otrs grāmatu tips ir grāmata kā objekts. Tādai grāmatai ar lasītāju veidojas ļoti intīmas attiecības un grāmata kā objekts var kļūt gan kā izziņas avots, gan arī mākslas objekts. Turklāt tajā brīdī, kad lasītājs paņem šo objektu rokās, viņam var rasties pat terapeitiska pieredze.

Mēs dzīvojam absolūtā informācijas intensitātē, kur pār mums konstanti gāžas bezsaturīga informācijas plūsma. Grāmata kā objekts paver ceļu, kur mums apsēsties, atpūsties, atvilkt elpu un būt šeit klātesamībā ar kvalitatīvu, izvēlētu saturu, kura izstrādē iesaistījušies ļoti daudz cilvēku. Tas nav mazsvarīgi, jo bieži vien cilvēkiem nav žēl naudas par diezgan dārgiem kursiem, kaut kādām lekcijām, par visādām pašizaugsmes lietām. Bet arī grāmata ir pašizaugsmes objekts, kas mūsdienu noslogotajā un pielādētajā laikā pilda zināmu un augstvērtīgu funkciju.

Domāju, ka nepieciešams pārfokusēt uzmanību, kā mēs skatāmies uz grāmatu, kur grāmata nav tikai ikdienišķa, plaša patēriņa prece, lai pēc tam ar to notiktu jebkas. Grāmatai ir jābūt mākslinieciskai lietai, kuru gribas novietot interjerā kā mākslas objektu un pret to arī attiecīgi izturēties.

Ko jūs ieteiktu darīt ar padomju okupācijas laika pelēkajiem, praktiski nesaredzamajiem tekstiem?

Caur sevi jāizlaiž daudz interesantu jautājumu. Piemēram, paņemot rokās grāmatu, kas runā par kara tematiku vai par padomju okupācijas laikiem, lietotājam sensitīvā līmenī rodas pavisam citas sajūtas. Uz vai katru tā perioda grāmatu būtu jāraugās individuāli. Savulaik tās veidoja arī manu augšanas pieredzi, bērnībā biju kopā ar ļoti daudzām grāmatām, starp kurām bija arī padomju izdevumi. Tiesa, tipogrāfiskā kvalitāte lielākoties ir slikta, salikums nav ne tas labākais, ne interesantākais. Tomēr dažām no padomju perioda grāmatām arī mūsdienās ir sava vieta un funkcija, piemēram, klasiķu darbi, turklāt daži no mākslinieciskajiem risinājumiem joprojām ir interesanti. Vienkārši nepieciešams ļoti skrupulozi izšķirt, kuras un kāpēc no šīm grāmatām mēs atstājam un kuras ne. Daudzu tirāžas tiešām bija milzīgas, tās var laist uz makulatūru, lai piedalītos pārstrādes procesā un kļūtu par izejvielām pārstrādātam papīram vai kādā citā veidā piedalītos aprites ekonomikā. Domāju, ka nav gluži nepieciešams uz visām šīm grāmatām skatīties kā uz kaut ko briesmīgu.

Nojaušu, ka esat liels lasītājs…

Jau no bērnības grāmatas bijušas klātesošas pilnīgi visur. Atceros, reiz pārcēlāmies uz īres dzīvokli un, lai gan pats dzīvoklis bija vēl tukšs, jau bija pāris grāmatu. Manas attiecības ar grāmatām droši vien sākās brīdī, kad ieelpoju grāmatu putekļus, man liekas, tie būs izmainījuši manu uztveri. Tas gan humoristiskai atkāpei, bet grāmatas manā dzīvē tik tiešām bijušas klātesošas visur un visu laiku. Jau bērnībā man patika uzziņu zinātniskā literatūra, bērnu enciklopēdijas, man patika šķirstīt un skatīties bildes, dažādas ilustrācijas. Grāmatas veidoja tādu kā ķekarveidīgu uztveri starp dažādiem vēstures un kultūras notikumiem, kas palīdzēja orientēties ikdienā. Pusaudža gados lasīju ļoti daudz, cik vien atļāva laiks un, protams, sabiedriskā dzīve, čupošanās ar vienaudžiem. Tad nāca lasīšanas pārtrūkums, jo uzaugu līdz ar digitālo mediju attīstību, un vienā brīdī tie pārmāca un uzmanību noķēra vairāk nekā grāmatas. Tomēr pēdējos gados esmu aktīvi strādājis pie tā, lai ikdienā atjaunotu savas attiecības ar grāmatām. Tagad saistībā ar savu plašo interešu loku mēdzu lasīt ļoti daudz grāmatu vienlaikus, izkliedētā veidā. Tāpēc vienmēr ir kāda bilžu grāmata, ko skatos, tāpat blakus kāda zinātniskāka literatūra, vēl vienlaikus vēsturiskā literatūra, tad daiļliteratūra, un vēl man tīri labi patīk satīra. Šo žanru vairāk skatos kontekstā ar kolekcionēšanu un interesi par starpkaru periodu. Piemēram, satīriskais mākslas žurnāls "Svari" iznāca no 1920. līdz 1931. gadam, tur ļoti daudz interesantu zīmēto karikatūru.

Vai jūs nebiedē mākslīgā intelekta ielaušanās visās jomās, arī grāmatu dizainā?

Mākslīgo intelektu izmantoju kā tādu terapeitisku sarunu biedru, kurš tādā ļoti vienkāršotā veidā spēj izklāstīt notikumus, kontekstus un iedot atslēgas vārdus tālākai pētniecībai, to var izmantot kā darbarīku, līdzīgi kā jau izmantojam dažādas datorprogrammas. Manā uztverē MI ir nedaudz šamaniska vērtība. Agrākos laikos gāja pie orākula, lai viņš izstāstītu kādas gudrības, tagad jautājumu uzdodam MI. Mēs pajautājam, un no kopējā vākuma mums atbild vidējo, drošo aritmētisko, pareizo atbildi. Domājot par savu profesiju, šī drošā atbilde ir tas, kāpēc mani MI īsti nebiedē, jo dizainera darbs tomēr ir jaunrade, kas neatražo jau esošos šablonus. Cilvēciskais pieskāriens ir ārkārtīgi svarīgs, un mākslīgais intelekts to nespēj dot.