Māris Antonevičs: Garlaicīgā iekšpolitika

Iekšpolitika vēlēšanās uzvar ārpolitiku, cilvēki balso par to, kas tieši ietekmē viņu ikdienu, – šāda veida secinājumi nupat bija lasāmi medijos pēc parlamenta vēlēšanām Dānijā.

Māris Antonevičs.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Diezgan fundamentālas atziņas, lai par tām runātu arī Latvijā drīz gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā, jo īpaši tāpēc, ka pie mums amatpersonām nereti patīk veidot pretēju loģiku, uzsvaru liekot tieši uz starptautiskajām darbībām. Turklāt parādās arī attieksme, ka tikšanās Briselē un kopbildes ar citu Eiropas valstu līderiem vērtējamas kā kaut kas daudz svarīgāks nekā sasāpējušo vietējo problēmu risināšana. Politiķi dažreiz pat nepamana, cik augstprātīgi tas sāk izskatīties, jo īpaši tad, ja rodas aizdomas, ka starptautiskajā arēnā viņi vēlas gozēties ne tikai valsts interešu dēļ, bet vairāk savas godkāres un iedomātās nākotnes karjeras vārdā.

Spilgtākais piemērs tam, protams, ir iepriekšējā "Jaunās Vienotības" premjera Krišjāņa Kariņa privāto lidojumu skandāls, kas joprojām turpinās, jo saistībā ar to tiesas priekšā jāstājas bijušajam Valsts kancelejas direktoram Jānim Citskovskim – viņš pēdējā laikā ir kļuvis ļoti atklāts, stāstot par tikumiem, kas ilgstoši valdījuši Ministru kabineta sienās. Kariņš atbildību nav uzņēmies un izšķērdību neatzīst, bet no viņa agrākajiem skaidrojumiem izrietēja, ka tieši tas ir galvenais, kas premjeram būtu jādara, – jālido pa ārvalstīm. Tā vien šķiet, ka arī pašreizējai valdības vadītājai izveidojusies līdzīga pārliecība.

Dānijas vēlēšanas ir ļoti interesants gadījums politikas analīzei. Pie mums vēlēšanu datums ir diezgan stingri noteikts un negrozāms (Satversmes 11. pants paredz: "Saeimas vēlēšanas izdarāmas oktobra mēneša pirmajā sestdienā."), toties Dānijas vēlēšanu kārtība ir elastīgāka – ir zināms periods, kurā tām jānotiek, bet datuma izvēle ir valdības ziņā, kas dod zināmas priekšrocības valdošajai partijai. To tad arī centās izmantot premjerministre, sociāldemokrātu partijas līdere Mete Frederiksena, februāra beigās izziņojot, ka vēlēšanas notiks 24. martā. Tobrīd ne tikai Dānijas, bet arī Eiropas politikā viens no galvenajiem jautājumiem bija par Grenlandi, ņemot vērā ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumus, ka viņš gribētu pārņemt savā kontrolē šo teritoriju, kas vēsturiski ir Dānijas sastāvdaļa. Trampa mājieni arī kārtējo reizi raisīja jautājumus par NATO nākotni, izskanēja pat versijas (vairāk jau teorētiskas) par militāru pretstāvi starp alianses partneriem, ja nu pēkšņi Amerika vēlētos ar varu sagrābt salu. Protams, Dānijas premjere Frederiksena šajā laikā daudz vairāk nekā iepriekš tika citēta un bija redzama starptautiskajos medijos.

Politikas zinātnē ir termins "rally 'round the flag", ko var latviskot kā saliedēšanās efektu, kad krīzes situācijā sabiedrība saliedējas ap esošo līderi. Dānijas premjeres aprēķins bija, ka arī Grenlandes jautājumam vajadzētu izraisīt šādu efektu, un tobrīd reitingi par to it kā pat liecināja, tomēr nu izrādās, ka tas ir bijis mānīgs priekšstats. Jā, dāņiem, protams, nav patīkami Trampa izgājieni, pat ja Grenlande viņiem ikdienā īpaši neinteresē, šis tomēr ir jautājums par valsts suverenitāti un pašcieņu. Vienlaikus tas vēl nenozīmē, ka tam jākļūst par galveno tematu vēlēšanās. Kā ironizē laikraksts "Aftenposten", vēl nesen Grenlande visu aizēnoja, bet "tagad dāņus vairāk nodarbina cūkas, kokaīns un pazudusī brīvdiena". Te izcelti vairāki šķietami sīki temati, kas pēdējā mēnesī tomēr pamanījušies kļūt par karstu politisko diskusiju objektiem. 

Piemēram, tas, ka Lielo lūgšanu dienu (ceturtā piektdiena pēc Lieldienām) Frederiksenas vadītā koalīcija pirms diviem gadiem izņēma no brīvdienu kalendāra.

Līdzīgi kā Latvijā arī citur ik pa laikam atskan darba devēju žēlabas, ka svinamo dienu ir par daudz, un šajā gadījumā Dānijas valdība bija izlēmusi, ka šādi it kā reliģiski svētki, kas iedibināti tālajā 1686. gadā, mūsdienās vairs nav aktuāli, taču izrādījās, ka lielai daļai sabiedrības tā jau kļuvusi par tradīciju, kad tiek rīkoti dažādi ģimeņu pasākumi. Valdība gan samazinājumu pamatoja ar nepieciešamību finansēt ieguldījumus aizsardzībā, tomēr neapmierinātība ar lēmumu palika un atkal parādījās tagad, pirms vēlēšanām. Interesanti, ka visas valdošās koalīcijas partijas, Frederiksenas sociāldemokrātus ieskaitot, atrunājās, ka atcelt brīvdienu nav bijusi viņu ideja. Nav vairs skaidrs, kā tā nonākusi darba kārtībā, tāpēc pirms vēlēšanām Dānijā to sarkastiski sāka dēvēt par "Lūgšanas dienas mistēriju", bet kāds politiskais apskatnieks to salīdzinājis ar "sapuvušu olu, kurai neviens negrib pieskarties". "Aftenposten" pieminētās cūkas par pirmsvēlēšanu tēmu kļuva tāpēc, ka sabiedrību satrauca ziņas par dzeramā ūdens kvalitāti, ko piesārņo nitrāti un pesticīdi no lauksaimniecības, tostarp daudzajām cūku fermām. Savukārt kokaīna tēma saistīta ar skandālu, atklājoties, ka Liberālās alianses līderis Alekss Vansplags lietojis narkotikas. Kāda tur vairs Grenlande!

Protams, nevajag vienkāršot. Arī Grenlande pirmsvēlēšanu kampaņā tika bieži pieminēta, taču izrādījās, ka tā nevienai partijai īsti nedod plusus, jo visu politiķu pozīcijas ir apmēram tādas pašas. Tāpēc sabiedrībai vairāk interesēja, kā politiskie spēki plāno mazināt dārdzības pieaugumu, mainīt nodokļu politiku un risināt citus jautājumus, kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi. Iznākums – lai arī premjeres partija saņēma visvairāk balsu, rezultāti bija krietni sliktāki, nekā cerēts. Sociāldemokrātiem tik zems atbalsts nav bijis kopš 1903. gada.

Atgriežoties pie Latvijas, diezgan paredzami, ka vairākas partijas centīsies pirmsvēlēšanu kampaņā priekšplānā likt drošības tēmu, kas pašreizējos apstākļos ir diezgan loģiski, taču var izrādīties, ka nostājas ziņā te neviens tā īpaši nevar izcelties (ja vien mērķis nav sludināt kaut kādu Orbāna/Fico stila politiku, ar ko gan var dabūt zināmu elektorāta daļu, bet tālu atstumt sevi no iespējas nokļūt pie varas). Drīzāk drošības pieminēšana varētu likt uzdot jautājumus – kas iepriekšējos gados šajā ziņā izdarīts un vai tas ir pietiekami.