Sarežģītā Latvija. Kur mans autobuss?

Ar kaunu jāatzīstas, ka es pilsētas/piepilsētas/reģionu sabiedrisko transportu nelietoju kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma. agad, 2026. gadā, kopā ar laikraksta "Dzirkstele" kolēģi vērtējot sabiedriskā autobusa satiksmi Gulbenes novadā, likās, ka esmu iekāpis laika mašīnā. Moderni, tīri, gaiši, ērti, precīzi pēc grafika kursējoši, nepārbāzti autobusi, pieklājīgi vadītāji un pasažieri, pieturas tiek automātiski nosauktas un parādās displejā...

Protams, negribu idealizēt – problēmas ar sabiedrisko transportu Latvijā ir, par to daudz medijos vēstīts, arī "Latvijas Avīzē" kolēģis Ilmārs Randers iepriekš par to daudz rakstījis. Un gan jau man noskaņojums būtu pavisam pretējs, ja es nebūtu Pierīgas sprukstiņš ar personiskajiem transporta līdzekļiem, bet sirmgalvis dziļos laukos, kam līdz pirmajai pieturai jāmēro kilometri: tad gan es varbūt spriestu, ka autobusi kursē reti vai nebrauc tad, kad vajag, un neapstājas tur, kur man vajag.

Jā, starp citu, šī problēma – pasažieru neapmierinātība ar to, ka autobuss neapstājas vēlamā pieturā, – šad tad izpeld ierakstos sociālajos tīklos. Piemēram, pagājušā gada nogalē platformā "Facebook" lielu rezonansi izraisīja kādas sievietes ieraksts par gadījumu autobusa Rīga–Valmiera pēdējā reisā, kad autobusa vadītājs neesot izlaidis 80 gadus vecu pasažieri Inciema pieturā. Sieviete biļeti bija iegādājusies līdz nākamajai pieturai "Straupe", jo biļeti līdz Inciemam iegādāties neesot iespējams. Pēc pasažieres lūguma pieturā apstāties autobusa šoferis teicis, ka viņa maršrutā pieturu skaits samazināts, Inciemam pabraucis garām un sievieti izlaidis Straupē – aptuveni divpadsmit kilometrus tālāk. Publikācijas autore rakstīja: "Jautājums paliek: kas ir galvenais – paragrāfs, punkts, apakšpunkts vai darbinieka elementāra cilvēcība neatstāt cilvēku ziemā nakts melnumā vienu." Par konkrēto reisu atbildīgais uzņēmums "VTU Valmiera" medijiem pēc tam skaidrojis, ka autobusa vadītājs rīkojies atbilstoši noteikumiem. Konkrētais reiss esot ar samazinātu pieturvietu skaitu, lai pasažieri ar pēdējo reisu ātrāk nokļūtu galamērķī. 

Taču uzņēmums min, ka pasažieriem ir tiesības izkāpt arī netarificētās pieturās, ja par to laikus informē autobusa vadītāju – biļetes iegādes brīdī vai savlaicīgi pirms pieturas. 

Pasažiere neesot laikus informējusi autobusa vadītāju par vēlmi izkāpt Inciemā. Vienvārdsakot – "komunikācijas kļūda"...

Kāda ir aina ar reģionālo autobusu satiksmi dažādos novados – to skaidroja "Latvijas Avīze" un kolēģi no Bauskas, Valkas, Smiltenes, Alūksnes, Gulbenes, Jēkabpils, Aizkraukles novadu laikrakstiem.

Žurnālisti kopā ar vairākiem Gulbenes novada iedzīvotājiem mēroja ceļu autobusā un uzklausīja, ko stāsta pasažieri un šoferi.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Žurnālisti ceļo

"Dzirksteles" un "Latvijas Avīzes" pārstāvji pirka biļetes un izbrauca divos ikdienas reisos Gulbenes novada teritorijā. Te autobusu pārvadājumus nodrošina AS "Talsu autotransports". Kopsavilkumā iespaidi, kā jau minēju, labi. Sajūta tāda, ka te visi cits citu labi pazīst – gan šoferi, gan pasažieri. Pasažieri šoferus sauca vārdā. Pērkot biļetes, pastāstīja šoferiem, kur un kāpēc brauc, izmeta pa kādam jokam. Vārdu sakot – autobusos valdīja omulība.

Žurnālisti divās darbdienās brauca no Gulbenes līdz Letēm Beļavas pagastā un līdz Stariem Daukstu pagastā. Šoferi sarunās ar žurnālistiem bija atsaucīgi un atbildēja uz gandrīz visiem jautājumiem, izņemot par to, kāds ir viņu atalgojums.

Pasažieris Dainis, kurš no Gulbenes autobusā brauca līdz Beļavai, teica: "Viss apmierina. Arī autobusa kustības saraksts." Dainis žurnālistiem komentēja visu, kas brauciena laikā redzams aiz autobusa loga. Zināja, kurās mājās vairs neviens nedzīvo vai mitinās pa kādam senioram. Daža māja atrodoties patālu no autobusa pieturvietas, tāpēc cilvēki no mājām līdz pieturai piebraucot ar savu vieglo automašīnu, noliekot ceļa malā, kāpjot satiksmes autobusā un tālāk braucot uz Gulbeni.

Savukārt Mārtiņš, kurš atgriezies no darba ārzemēs, šajā reisā no pilsētas aizkļuva līdz Butāniem. "Šoferītis vienmēr ir laipns un pieklājīgs. Izlaiž mani nevis pieturā, bet ceļa galā," stāstīja Mārtiņš. Sarunu dzirdēja šoferis Raimonds un sacīja: "Kāpēc neizlaist ceļa malā? Nepatīk vienīgi, ja pasažieris prasās izkāpt no autobusa vietā, kur tas ir bīstami no ceļu satiksmes noteikumu viedokļa."

Inga, kura kopā ar meitu Līgu pieturvietā "Svelberģis" iekāpa autobusā, lai brauktu uz Beļavu, teica – nemaz tik bieži šādi pārvietoties neiznākot. Šoreiz autobuss viņām bijis vajadzīgs, jo Gulbenē remontam atstāta ģimenes vieglā automašīna. Meita piebilda, ka pilsētā apmeklējušas arī zobārstu. No Gulbenes līdz mājām braucami esot kādi astoņi kilometri. Beļavā, izkāpjot no autobusa, Inga teica: "Paldies, šoferīt, laimīgi jums!"

Šoferis Raimonds žurnālistiem pastāstīja, ka parasti jau kašķēšanās autobusā nenotiek, viss ir mierīgi, taču reizēm gadās. Reiz šoferis sarājis kādu pusaudzi, kurš nav mācējis uzvesties. Šis esot pasūdzējies mātei un teicis, ka šoferis viņu piekāvis. Māte uzrakstījusi Autotransporta direkcijai, kas likusi notikušo izmeklēt darba devējam. Videoierakstā izrādījies, ka Raimonds pusaudzim pat tuvumā nav bijis, un tālāka skaidrošanās nemaz nav bijusi vajadzīga...

Maršrutā Gulbene–Stari autobuss darbdienās 17 reizes kursē turp un 18 reizes arī atpakaļ. Tas ir maršruts, kur ir vairāk braucēju nekā vidēji lauku teritorijas reisos. Galvenokārt skolēnu dēļ. Pa ceļam ir Stāķu pamatskola, kurā mācās arī Gulbenes bērni. Savukārt daudzi piepilsētā dzīvojošie skolēni mācās novada vidusskolā, kā arī apmeklē nodarbības mūzikas, mākslas vai sporta skolā Gulbenē. Ļoti jūtamas esot tās reizes, kad cilvēki dodas uz pilsētu iepirkties, tirgus dienās, arī tuvojoties svētkiem. "Man patīk savs darbs, patīk saskarsme ar cilvēkiem. Darba dienas paiet ātri," stāstīja autobusa šoferis Āris, atklādams, ka viņam šī ir samērā nesena un jauna darba pieredze. Iepriekš ir strādājis pavisam citās nozarēs. 

Kā autobusa šoferis viņš nopelnot pietiekami, maksāts tiekot par nobrauktajām stundām, un svarīgi arī, ka darbs ir tepat, savā novadā, kur ir mājas un ģimene.

Parunājoties ar vairākiem autobusa pasažieriem, saklausījām arī iebildumus. Valentīna atcerējās, ka agrāk šajā piepilsētas maršrutā kursējis lielāks autobuss, tajā bijis ērtāk iekāpt, aizkļūt līdz sēdvietai, arī sēdekļi bijuši mīkstāki. Velta izteica nožēlu, ka tagad pēdējais autobuss uz Stariem no autoostas Gulbenē atiet pulksten 19.17. Tas nozīmē, ka pēc kultūras pasākumu apmeklēšanas pilsētā ar autobusu atpakaļ uz mājām tikt vairs nevar. Viņa pieminēja laiku, kad bija vēl arī vēlais vakara reiss no Gulbenes pēc pulksten 22. Tad arī bijusi iespēja atbraukt ar autobusu no Rīgas, izkāpt Gulbenē, pārsēsties Staru autobusā un nokļūt mājās. Tagad tā vairs nevar. Jāmeklē kāda privātā automašīna, lai atbrauc pakaļ uz Gulbeni.

Tāda ir žurnālistu pieredze Gulbenes novadā. Kādi secinājumi radušies citos novados – par to turpmākajās publikācijās. Bet uzkrātos jautājumus "Latvijas Avīze" devās skaidrot uz Autotransporta direkciju (ATD) – par reģionālo transportu atbildīgo iestādi.

Autobusu pietura Gulbenes novada Letēs.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Smags plānošanas darbs

ATD valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš uzskata, ka komunikācija nozares ietvaros ir ātra un laba, arī pašvaldības un sabiedrība aktīvi iesaistās. Šajā digitalizācijas laikmetā ātri uzzināms par problēmām. "Sabiedriskais transports tiek nodrošināts, lai cilvēki ērti, labi un mobili varētu pārvietoties. Latvijas reģioni ir ļoti atšķirīgi, tāpēc arī vēlmes un problēmas ir tādas. Valsts atvēl noteiktu finansējumu, lūdz pasažieriem līdzfinansējumu, un direkcijai jānoorganizē finanšu izmantošana, kā aizbraukt līdz pasažierim. Bet vienmēr būs jautājums, cik daudz pasažieriem jābūt, lai valstij būtu ekonomiski pamatoti autobusu sūtīt uz konkrētu pieturu, piemēram, vai vajag sūtīt katru dienu autobusu līdz konkrētai vietai, ja tur varbūt nedēļā ir viens pasažieris. Tāpēc svarīgi runāt gan ar sabiedrību, gan pašvaldību, saprast lielākās vajadzības un ievākt datus, tostarp par pašvaldības attīstības plāniem. Tas ik gadu ir smags plānošanas darbs, pēc kura nonākam pie maršrutu tīkla, ko prezentējam Sabiedriskā transporta padomei, kas pārstāv valsti un plānošanas reģionus. Vienmēr ir diskusija, ka finansējums ir par mazu, un vienmēr jālemj, ko varam un ko nevaram atļauties. Modelēšana ir nepārtraukta, un domājam, kā to uzlabot, tostarp – kā labāk saskaņot autobusu un vilcienu maršrutu tīklu, kā ātri veikt izmaiņas, aizstāvēt pasažieru intereses, kad politiķi lemj par finansējumu," stāsta J. Lapiņš.

Lai precīzāk varētu plānot, tikšot ieviesti pasažieru skaitītāji, lai zinātu, cik kur iekāpj un izkāpj. Daži pārvadātāji gan jautājot, kāpēc gan to vajag, jo viss jau tāpat zināms. Bet... "Bija pāris testu ar skaitītājiem un pēkšņi visiem par lielu brīnumu krietni pieauga pārdoto biļešu skaits un pieturās, kurās nebija pasažieru un kuras pārvadātāji vairs negribēja apkalpot, pēkšņi parādījās braukt gribētāji... Kontrole netraucēs. Pašvaldības jau pasažierus pieturās neskaita. Ir 1,4 miljoni reisu gadā. Vidējā biļetes cena – 1,50 eiro. Viegli izrēķināt, kādi ir zaudējumi, ja neizsniedz kaut vai tikai vienu biļeti reisā. 2025. gadā, pēc oficiālas statistikas, tika pārvadāti 20,46 miljoni pasažieru," stāsta J. Lapiņš.

Viņš nav ideālists un saprot, ka visi pasažieri nekad nebūšot apmierināti, bet jācenšoties, lai lielākā daļa tomēr būtu apmierināti. Tāpat ATD mērķis ir panākt, lai pakalpojums ir tik kvalitatīvs, ka cilvēks gatavs atstāt savu automobili pie mājās un iekāpt autobusā. Tā gada laikā ar Eiropas fondu palīdzību tapšot lietotne, kuru atverot mobilajā tālrunī cilvēks saņems precīzu informāciju pēc atrašanās vietas: kādi reisi pieejami, cikos precīzi būs autobuss, jo GPS jau ir katrā autobusā. Tāpat ar lietotnes palīdzību direkcijai varēs nosūtīt ziņu vai video, ja, piemēram, šoferis slikti uzvedas.

"Latvijas Avīze" iepriekš rakstījusi, ka pašvaldībām izsūtīta ATD vēstule par iespējamo reisu slēgšanu no šī gada 1. septembra. J. Lapiņš informē, ka gada otrajā pusē Sabiedriskā transporta padomē tiks apstiprināts šī gada maršrutu tīkls mazliet samazinātā apjomā. "No pašvaldībām nereti ir emocijas, lūk, padomju laikos bija tik un tik reisu, tāpēc jau cilvēki te vairs nedzīvo, ka autobuss neiet. Tad mēs liekam datus pretim: neredzam, ka cilvēki pārvietotos. Jo lielāks iedzīvotāju blīvums un jo vairāk tie pārvietojas, jo vienkāršāk nodrošināt sabiedrisko transportu un jo mazākas izmaksas," piebilst J. Lapiņš.

Par situāciju novados un citiem jautājumiem – pasažieru izlaišanu ceļa galā, tehniskajiem reisiem, biļešu cenām utt. – lasiet publikācijas turpinājumā "Latvijas Avīzes" otrdienas, 31. marta, numurā.

MAF 2024

Foto: #sif_maf2024

Publikācija tapusi projektā "Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam", kurā "Latvijas Avīze" sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Zemgales Ziņas", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un "Ziemeļlatvija".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par publikāciju saturu atbild "Latvijas Avīze".