Dāvanas, kas dotas piedzimstot. Saruna ar rakstnieci Kristīni Jučkoviču

Kristīne Jučkoviča ir rakstniece un sabiedriska darbiniece, kura ikdienā strādā veselības aprūpes jomā, lasa lekcijas maģistrantiem un ir triju nu jau paaugušos bērnu mamma. Bez literatūras un rakstīšanas viņu saista viss franciskais, ļoti patīk mūzika un prieku sagādā rožu audzēšana. Stāstu krājums "Viņa nāk" ir Kristīnes otrā grāmata. Līdzās debijas romānam "Nesaki ne jā, ne nē" autore publicējusies vairākos kopkrājumos gan dzejā, gan prozā un dažādos literāros izdevumos.

Jaunā stāstu krājuma "Viņa nāk" 19 stāstos autore maigā un vienlaikus spēcīgā sievietes balsī stāsta par sievietes dzīvi no bērnības līdz nāvei caur visdažādākajām attiecību šķautnēm. Meitas attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām atklāj gan veselīgu, gan disfunkcionālu ģimeņu rakstus. Kristīnes Jučkovičas stāstu tēli ir pilnasinīgi un reāli, ar viņu piedzīvotajām dzīves situācijām saskārusies un spēj identificēties lielākā daļa sieviešu.

Kristīnes Jučkovičas stāstu krājums "Viņa nāk". 

Foto: Publicitātes

"Kultūrzīmes" Kristīni Jučkoviču uzrunāja dažas dienas pēc "Viņa nāk" atvēršanas Rīgas Grāmatu svētkos – laikā starp rakstīšanu, darba pienākumiem veselības vadībā un mācībspēka runu Biznesa augstskolā "Turība". Tieši tāds arī ir Kristīnes spēks tik dažādās jomās: starp valodas smalkumiem un precizitāti, jaunu profesionāļu mācībām, aptiekāru lomas stiprināšanu sabiedrībā un likumos, aizrautību un vēlmi iet dziļumā. Iespējams, tieši tāpēc "Viņa nāk" kļuvis ne vien par talantīgās autores stāstu krājuma nosaukumu, bet ir arī pirmā izdevniecības "Latvijas Mediji" sieviešu stāstu krājumu sērijas "Viņa nāk" grāmata. Kristīne teic: "Tik tiešām esmu nolēmusi, ka jādalās ar tām dāvanām, kas man dotas piedzimstot."

Kā sadalāt savu dzīvi starp rakstniecību un maizes darbu?

J. Jučkoviča: Ne jau maizes darbu vien, arī citu ikdienu, jo esmu triju bērnu mamma, kas pilnīgi noteikti ir viens no nozīmīgajiem punktiem manā dzīvē. Sadalīt laiku, protams, ir diezgan grūti. Tomēr – rakstniecība ir uz palikšanu, to vērtēju kā vienu no maniem tālākejošākiem mērķiem, ko esmu gan izstudējusi, gan arī papildinājusies literārajās akadēmijās. Šobrīd mana prioritāte ir rakstniecība un rakstīšana, tiesa, pašlaik uz šī altāra esmu ziedojusi aktīvo kordziedāšanu.

Vai tas nozīmē, ka top nākamais stāstu krājums?

Tas būs romāns, kas top jau kādu laiku. Stāstu krājums "Viņa nāk" ir līdzšinējā manas rakstniecības posma apkopojums. Pats pirmais stāsts tika sākts brīdī, kad sapratu, ka rakstniecība būs tas, uz ko turpmāk tiekšos. Atkāpjoties vēl – tiešām esmu rakstījusi visu mūžu, sākot no bērnišķīgiem dzejolīšiem ar atskaņām, dzeju rakstīju arī kā pusaudze. Tiesa gan, apzinātā vecumā prātā pat neienāca, ka savu talantu, kurš acīmredzami jau tolaik bija parādījies, varētu saistīt ar profesijas apguvi, un aizgāju eksaktāku ceļu. Tomēr, arī strādājot veselības aprūpes sistēmas administratīvajā jomā, rakstīšana visu laiku bijusi līdzās.

Rakstniecībā aktīvi atsāku strādāt pirms dažiem gadiem, kad pienāca brīdis, kurā atļāvu sev būt radošai, kad sapratu, ka ir laiks man kā sievietei, man kā Kristīnei Jučkovičai pielikt savu vārdu sevis radītiem tekstiem.

Uzskatu – ja ir talants, tad tas nepieder tikai man, talants ir jārealizē un jānodod sabiedrībai. Mana pārliecība pauž, ka ar dāvanām, kas man dotas piedzimstot, ir jādalās. Nupat teikto pat varētu nosaukt par moto visam manam rakstīšanas procesam, jo rakstīšana man nenāk grūti. Grūti ir tai atrast laiku.

Kādu rakstot sajūtat savu vietu un laiku? Vai tā ir tikai Latvija un tikai tagadne?

Līdzīgi kā mēs nākam no savas bērnības, nākam arī no saviem senčiem. Mēs visi esam pēcteči tiem interesantajiem cilvēkiem, par kuriem, iespējams, neko nezinām, bet arvien vairāk sākam uzzināt šobrīd tik izplatītajos dzimtas pētījumos. Droši vien arī mans raksturs, temperaments un enerģijas līmenis savienojams ar ļoti daudziem man nezināmiem senčiem – latviešiem, lietuviešiem, iespējams, arī poļiem un vāciešiem, dažnedažādiem cilvēkiem ar dažnedažādām profesijām un spējām. Šis process man šķiet ļoti interesants un daudzas naktis zudušas, pētot "periodika.lv" un citas datubāzes, kurās esmu atradusi dažādu informāciju par to, ko mani senči darījuši, kā viņiem gājis un kādi bijuši viņu likteņi. Tāpēc arī šis stāstu krājums ir veidots ne tikai no sievietes skatpunkta, bet arī iedomājoties sievieti dažādos laikos, dažādās vietās, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, iespējams, citkārt pat ar tādiem, ar kuriem viņai nemaz nav bijusi iespēja tikties. Stāstus veidojusi mana iztēle, kas dziļi sakņojas manos dzimtas izpētes materiālos.

Īpaši svarīgas senču saknes liekas, skatoties uz šodienu, maniem trim bērniem. Kāds interesants piemērs – 1906. gadā no Liepājas uz Ņujorku atgāja kuģis, uz kura klāja bijis viens mans radinieks. Viņš aizbrauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm, sāka strādāt un nodibināja tur ģimeni, un tādējādi tajā kontinentā radās tiešām daudz cilvēku, kas ir mani tiešie radinieki. Pēc daudziem gadiem, aptuveni 2012. gadā, laikā, kad vēl dzīvoja tēva māte, ar vienu no šiem radiniekiem man izdevās virtuāli satikties. Interesanti, bet līdz šai sarunai viņi tur nezināja savas saknes, savu dzimtu apzinot vien no brīža, kad manas vecmāmiņas brālis ieradās Amerikā. Manis uzrunātā sieviete ir keramiķe, kura strādā ar mālu, un viņai bijis nesaprotami, kā savulaik izvēlējusies šo profesiju, kas nav saistīta ar ģimenes profesijām Amerikā. Savukārt man tas gan nešķita brīnums, zināšanas par to, kas tu esi un no kurienes nāc, arī dod atbildi, kāpēc tu tāds esi.

Kur vēl jūs satiekat, atrodat savu stāstu varones?

Man bijusi plaša pieredze dažādās darbavietās, esmu dziedājusi koros, arī hobiju ir daudz, darbojos, piemēram, rožu audzētāju grupā. Savas varones satieku ikdienas dzīvē, turklāt novēroju ne vien virspusējas lietas, bet arī nianses. Visi šie cilvēki, raksturi, darbības ir gluži kā dzīvē, tai pašā laikā – visas līdzības ir vien sakritība. Man patīk teiciens, ka tikai pats rakstnieks var pateikt un zina, kas ir tīra dzīves īstenība, bet kas tomēr rakstnieka fantāzija, grāmata jau ir simbioze. Protams, situācijas, kuras aprakstu, ir piedzīvotas, tās ir piedzīvojis kāds cits, par tām esmu dzirdējusi kādos cilvēku stāstos vai arī pati tiešām manījusi kaut kur blakus esam. Vienlaikus – tā ir iztēle, bet iztēle, kuru cilvēki var atpazīt un identificēties. Patiesībā – man pats galvenais ir, vai, lasot manu stāstu, lasītājs saredz redzes gleznu. Ļoti ceru, ka man ir izdevies šo redzes gleznu radīt.

Jau minējāt, ka audzējat rozes…

Protams, rozes ir skaistuma radīšana, bet tās ir kā sarežģīts pacients, mūsu platuma grādos rožu audzēšana ir visai liels izaicinājums. Šogad gan vēl neesmu skatījusies, kas notiek manā dārzā, bet katru gadu nākas ciest zināmus zaudējumus; gadu no gada savu rožu dārzu esi spiests atjaunot un domāt par to, kuras šķirnes būtu labākas.

Mana nākamā grāmata, romāns būs cieši saistīts arī ar rozēm. Dzīve kā rožu dārzs patiesībā ir ārkārtīgi simbolisks, metaforisks izteiciens, jo dzīve kā rožu dārzs pilnīgi noteikti nenozīmē to, ka staigā gar rožu dobi un smaržo rozes, tas nozīmē, ka jādara arī viss smagais darbs. Rozēm ir ērkšķi, kas tev noplēš ādu un un saplēš drēbes, tām nepieciešams mēslojums un nemitīga uzmanība, kopšana, pat tāda kā auklēšanās. Tomēr tad, ja visu izdari ārkārtīgi veiksmīgi, roze zied, piemēram, trīsreiz gadā, tātad ir vērts censties un rezultāts neizpaliek. Esmu aizrautīgs cilvēks, un rožu dārzs manī pilnīgi noteikti rada sajūsmu.

Jums tuva arī franču kultūra…

Francija visdrīzāk ir izaicinājums pašai sev. Franču valodu sāku mācīties attālināti, tas likās interesanti un pietiekami sarežģīti, aizraujoši. Brīdī, kad sāc mācīties citu valodu, atveras vēl kādas durvis, parādās jauni apvāršņi. Arvien plašāk iepazīstos ar Francijas kultūru, tas ir vēl viens aspekts, kā sevi bagātināt. Turklāt esmu metusi sev vēl vienu izaicinājumu: Rakstnieku namā satiku franču dzejnieci, un vienojāmies, ka mēnešrakstam "Avīzes Nosaukums" iztulkošu viņas dzejoļus.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam fragmentus no Kristīnes Jučkovičas stāstu krājuma "Viņa nāk"

Pateicība

Pilsētas acis ir plaši vaļā, kad lēni soļoju pa tās galveno ielu. Vēl pāris šķērsielas, un būšu galā. Es aizveru acis, ieelpoju, un nāsis sajūt ko pazīstamu. Bukši, tie ir apstādījumu bukši, bija teikusi mamma, bet es zinu, kur vēl tā smaržo. Parīzē! Uz trotuāra starp apstādījumiem un pie notekām, urīna smakai sajaucoties ar bukšu aromātu un svaigi ceptu kruasānu smaržu, tur aizvien var sajust šo ne ar ko nesajaucamo, degunu kairinošo smārdu. Ak, Parīze! Taču tagad tev vēl nedaudz jāpagaida.

Iztālēm vīd mana bērnības māja. Atmiņās tā bija gaišzila, taču šorīt tālumā atspīd drīzāk pelēka. Gaišzila! Mans tēvs to bija nokrāsojis visai pilsētai par izbrīnu. Tikai ne man. Debeszils bija un ir mana mīļākā krāsa. Es biju klāt, kad tēvs, mans mīļais tētis, pats uzjauca toni. Viņš sazvērnieciski piemiedza man ar aci un mammas izvēlētajam baltajam tonim piepilināja kobaltzilo – tikai nedaudz, bet pietiekami, lai tonis nekavējoties iekrāsotos gaišzils. Tā bija krāsa uz kaļķa bāzes, gluži kā tā, ar ko ziedām ābelītes, lai stirnas un zaķi nenāktu našķoties ar koku mizu. Vispirms es ar mentīti maisīju biezo šķidrumu toverī, tad tēvs to izkāsa caur marli, liedams tieši miglotājā, uzslēja plecā, un atlika tikai noskatīties, kā koku stumbri no brūniem kļūst balti.

Kaļķa smarža – nedaudz silta, mitra un maiga – ikreiz man atgādina tēvu. Parīzē, kur es dzīvoju, tāda smarža ir atrodama vienīgi mana īres nama kāpņu telpā. Iespējams, tieši tādēļ izvēlējos šo citādi necilo mitekli, – ienākot ēkā, uzreiz sajutos kā mājās. Reizumis nenoturējos un, kāpjot pa kāpnēm, ar nagu novilku gar sienmali kā bērnībā. Stirkšķošā skaņa man nepatika, toties smarža, ko ieguvu, paostot aiz naga esošo kaļķi, uzreiz izraisīja nostalģiju. Tāpat es biju skrubinājusi mūsu bērnības mājas sienu. Vēl vairāk – dienās, kad nācās bēgt ārā, es piespiedos pie malkas grēdas, kas sakrauta pie mājas sienas, tik cieši, ka, izstiepjot mēli, varēju aizsniegt kaļķaino mājas sienu – ja nedaudz pastiepa mēles saitītes, varēja sajust arī garšu. Nāc mājās, Sanita, tēvs beidza ārdīties, pēc neilga laika vienmēr atskanēja asaraina mātes balss, un es pa durvju šķirbu ieslīdēju iekšā. Mācies iet tā, lai zālē nenolīkst ne stiebriņš, nepaliek ne pēda, viņa mani bija skolojusi. Bet es – es vienmēr cirtu durvis un slāju smagnējiem soļiem, lai mani var dzirdēt un redzēt. Tev jābūt pateicīgai, ka tev ir ģimene un mājas, dod ēst un ģērbties, nevis tā kā manā bērnībā – taču pateicīga, es, mātesprāt, vispār nespēju būt. Nepratu, par spīti labajai un pareizajai audzināšanai, par spīti tam, ka man tiešām bija gan ēdamais, gan apģērbs. Vēl vairāk – es pievīlu visus tos, kuri uz mani cerēja, visvairāk jau māti: iegrūdu viņu purva dūksnājā un pati aizbēgu – tā viņa teica.

Neticami, ka es atkal soļoju pa šo ielu! Pirms mirkļa, atstājot žūžojošā starppilsētu autobusa klēpi, es kopā ar citiem pasažieriem attapos autoostas laukumā. Cilvēki aizsteidzās, bet es pamanīju, ka rīts bija dzestrs un dzidrs. Autobusa izplūdes gāzes to padarīja nedaudz dūmakainu, arī rudens smaržai tās piešķīra sintētisku izplūdes gāzu aromātu, un tas šķita tik pazīstami. No tuvējiem apstādījumiem man māja miķelīši, bet košdzeltenas kļavu lapas gaidīja sētnieka uznācienu. "Ja esi bērnība, mana bērnība, bērnība, bērnība, bērnība bērnīībāāāā, ved mani tad uz..." prātā iedziedājās Mirdza Zīvere. Es apgriezos uz papēža un cēlā vientulībā sāku iet, velkot aiz sevis čemodānu, smagu kā pati dzīve.

Katrs mans solis, kas ved bērnības māju virzienā, atver jaunu pagātnes albuma lapu. Dažas no tām ir gaišzilas kā mīļā māja, citas bāli rozā kā ābeļziedi mūsu dārzā, ar tikko jaušamu smaržu, dažas – pierakstītas sīkā kriceļainā rokrakstā ar nepareizi vilktiem tumšzilu tintes burtu stāviem vai nedaudz ieburzītas no cītīgas krāsu zīmuļu švīkāšanas, vēl citas – mīkstas un nedaudz mitras kā suņa ķepas, kas tikko nobridušās pa mežiem. Ir arī lapas, kas no albuma izplēstas, jo bijušas dubļainas vai melnas kā purva akacis, kas burzguļodams ievelk sevī. Bet tās es neatceros, neatceros! Turpretī viena cita lapa ir aizlīmēta kā aploksne. Tā tur ir. Un man tā jāatver tieši šodien. Noskurinos.

Patiesībā jau tādu vietu kā mana dzimtā pilsēta ir pilna pasaule. Tikko, apceļojot Franciju, sastapu tās līdzinieci – ja izkāpj no vilciena, dzelzceļa malā paliek iegarena, balta stacijas ēka, kas kā mūris sargā pilsētniekus no pārmaiņu vējiem, turpat ir autoosta ar lokveida iebrauktuvi un dažām pieturām, toties īstā dzīvība pilsētā kūsā lejpus pa galveno ielu. Pat idilliski! Apsolu sev vairs nejūsmot, jo zinu, kāds šeit ir mans uzdevums, tāpēc ar katru soli mans atkalredzēšanās prieks plok, bet lielākas aug bažas. Baiļu virpulis vēderā iegriež pirmā septembra sajūtas. Mana pilsēta vēl aizvien ir tā pati, tikai es esmu cita.

Ejot garām pilsētas laukumam, es paceļu acis un uzlūkoju baznīcas torni. Arī tas man šķiet pelēks – iepriekš, bērnībā, šķiet, būšu valkājusi brilles ar debeszilu tonējumu. Acumirklī es pati sāku justies kā šis tornis. Krāsa noplukusi lietū, nav kur paslēpties – tu esi plānvidū, bez aizsega un mierinājuma. Pateicību! No tevis prasa tikai pateicību, torni! Pateicību vai bēdz!

Soļi kļūst smagnēji. Aizmirsti Parīzi un Franciju! Tu esi te, kur tevi mīcīja kā mālu, mala kā graudus dzirnakmeņos cerībā, ka milti izdosies gana smalki un balti. Toties tu sanāci tāds brūnais rīsiņš, gandrīz kā smilšu grauds – ciets, apvalku nenometis –, turklāt nesaprotams un svešāds. No tāda ne krūku virpot, ne maizi izcept. Nolaizu sausās lūpas un eju tālāk.

Trīs soļus no kāpnēm, pa kurām diendienā kāpu sešpadsmit ar pusi gadus – daudzas reizes dienā, piecas, septiņas, piecpadsmit! – es apstājos kā iemieta. Visa mana pagātne pēkšņi uzbirst uz galvas kā spainis kartupeļu. Nenosit, bet apdauza, nedaudz nosmērē, degunā un acīs ieber smiltis. Acis sāk sūrstēt, un es jūtu, ka raudu. Stāvu un noraudu no sevis nost pagātni. Savu muļķību un naivumu noraudu. Noraudu arī niknu naidu un bezspēcību, kas manī aizmetās, izauga un piedzima, piedzīdams melnām, nepārvaramām sāpēm. Un lika bēgt. Bet es – es esmu pieaugusi. Un pēkšņi cauri asarām siltu un sāļu es sāku just pateicību. Tā mani apņem tik spēji kā okeāna vilnis, piepilda un teju līst pāri malām, bet es noturos kājās – speru soli, divus, trīs un atveru durvis. Sveiks, dēliņ, sveika, mammu, es esmu atgriezusies mājās!

Iespējama hipohondrija

Viņi abi ir Aināra bērni – I-nāra un Re-nārs. Tēvs tā bija gribējis, un māte savā mīlestībā pret vīru nebija pretojusies. Ai-nārs, I-nāra, Re-nārs. Un Karolīna. Karo-līna. Kāpēc viņai jākaro? Bet kāpēc jūs visi esat nāras?

Tēvu viņi mīl. Mīl, lai gan zina, ka Ainārs ir precīzi tāds kā viņa vārds. To tik vien var dzirdēt: "ai" par šo, un "ai" par to. Tomēr tas ir viņu mīļais tētis. Mīļais tētis un skarbā mamma. Ai un Karo.

Renārs, piemēram, labprātāk būtu bijis Kaspars.

"Kas par? Es! Es visu laiku esmu par," viņš būtu teicis. Taču tētis saukā viņu mīļvārdiņā – par Renāriņu. Renāriņi nemēdz būt "par". Renāriņi ir mīļi puisīši, klausīgi, bez pašiniciatīvas.

Ināra savos trīspadsmit domā, ka tieši mammas vārds ir skaistākais pasaulē. Lai gan latviešu Līna karo, vārda skanējums ir līgans un skaists, pat sapņains. "Ka-ro-lī-na," Ināra pie sevis nosaka vismaigākajā iespējamajā intonācijā.

Vēl pirms kāda laika Ināra sapņoja, ka viņas meitu sauks Karla Stīna – cik vien iespējams līdzīgi mammas vārdam. Taču tad meitene redzēja pravietisku sapni, kur Karla Stīna kļuva par Skarlatīnu, un to viņa savam nākotnes bērnam negribēja nodarīt. Pietiek jau, ka attāls brālēns savu meitu bija nodēvējis par Amanitu, kas latīņu valodā nozīmē mušmiri. Un kur nu vēl visas Amēlijas – Ināras mīļākā grāmata ir medicīnas terminu vārdnīca, un viņa patiesi nesaprot tos vecākus, kuri dod savam bērnam vārdu, nepainteresējoties par tā nozīmi. Ināras pašas meitas vārda izvēle tātad ir atklāts jautājums.

"Kāpēc tev tas jāizdomā tagad, vai tad tu grasies dzemdēt?" jautā Renārs.

"Negrasos. Taču tas ir patiešām svarīgi," Ināra atsaka.

"Autiste!" pie sevis nomurmina Renārs un nekavējoties par to dabū dunku sānos.

Tētis Inārai reiz bija stāstījis par saviem draugiem – Paulu un Ojāru. Senāk viņi bija trīs – "ai", Ainārs, "pau", Pauls un "o-jā", Ojārs. "Pau" bija jāizrunā, it kā ar muti mēģinātu atdarināt uzsitienu pa timpānu, bet "o-jā" – tā svētlaimīgi, pat čukstus, pastiepjot pēdējo "ā" skaņu. Tieši tādi viņi arī esot bijuši, uz mata kā vārdi.

"Pau!" Ināra skaļi iesaucas. Tad izmēģina arī otru "o-jāā".

"Vai tu jūdzies?" uzreiz gādīgi apjautājas brālis.

Pretēji Renāram par savu pašas vārdu Ināra gan nedomā. Viņa mīl vecākus un ciena viņu izvēli. Ja arī nodomā, nekad nesaka.

"Tu esi tā introvertā latviete," Renārs kacina Ināru. "Tu varētu iet par simbolu."

"Tu nemaz nezini, kas tas simbols ir," atcērt Ināra. Viņa apzinās, ka tā nu gluži nav tiesa. Lai arī gadu jaunāks, Renārs nemaz nav tāds muļķis, bet māsu tas nekavē riebīgi izteikties.

"Renāāriņš, mīīļumiņš," viņa vēl nodzied, labi zinot, ka brāli tas kaitina.

"Daune," atsitiens no Renāra ilgi nav jāgaida.

"Dauna sindroma man patiešām nav. Turklāt – neviens pats nav vainīgs, ja piedzimst ar to, un arī viņa vecāki nav vainīgi," māsa samiernieciski bilst.

Ināra interesējas par dažnedažādām jomām – viņas interešu objekti ir ne tikai bērnu vārdu došanas principi, bet arī Dauna sindroma un citu slimību skartie. Turklāt ne tikai objekti, bet arī subjekts. Uz netālās ielas, kurp Ināra dodas vakara pastaigās ar suni Vendiju, dzīvo puika, vārdā Linards. Viņš mitinās pilnīgi parastā mājā, kopā ar pilnīgi parastu mammu un tēti. Arī viņa mazā māsa ir parasta meitenīte. Tikai Linards ir neparasts. Katru reizi, kad Ināra paiet garām viņa mājai, meitene palēnina soli cerībā uztvert vai ieraudzīt šī neparastā Linarda noslēpumu. Tomēr parastā māja nerāda neko vairāk kā tikai tukšu pagalmu un dažkārt – pamestu bumbu.

Ināra klusībā cer, ka arī viņai izrādīsies kāda neparasta, interesanta, bet ne pārāk nāvējoša kaite. Pagaidām viņa domā, ka sevī novērojusi vienīgi nelielas autisma pazīmes – braucot auto, viņa katru reizi skaita garām skrejošos kokus, kā arī pārlieku mīl (un tieši mīl!) vecas telefongrāmatas, it īpaši tādas – dzeltenām, plānām lapām. Tās šķirot viegli nopland, un šķīrējam ir ļoti jāuzmanās, lai lapu neieplēstu. Un tie uzvārdi, kas atkārtojas un atkārtojas. Arī viņu pašu uzvārds – Kārkliņš. Tādu ir simtiem, pat tūkstošiem – un gandrīz visi ierakstīti telefongrāmatās. Nu, vai vismaz bija ierakstīti Inārai nezināmajos padomju laikos, kad ļaudis lietoja pavisam citus telefona aparātus un arī citas skaitļu kombinācijas numuros. Par autiskā spektra traucējumiem Ināra lasa visu, ko vien var sadabūt latviski.

"Iesp. hipohondrija," reiz Ināra bija izburtojusi ārsta kabinetā, šķību aci blenžot savā pacienta kartiņā pēc tam, kad viņa kārtējoreiz bija sūdzējusies mammai par galvas un acu sāpēm, kā arī spiedienu paribē. Mamma bija saprotoši meitu uzlūkojusi un nekavējoties sarunājusi vizīti pie ģimenes ārsta. Toreiz, pēc sarunas un rutīnas darbībām – rīkles apskatīšanas ar koka mentītes palīdzību, sirdsdarbības izklausīšanas ar aukstu stetoskopu, paklauvēšanas pa ceļgalu ar aplam glītu āmurīti un dažādām citām Ināru izklaidējošām lietām –, ārste izraidīja meiteni no kabineta un lika pagaidīt ārpusē, rūpīgi aizverot ar dermatīnu polsterētās durvis. Pēc brīža iznāca mamma, neko īsti nepaskaidroja, tikai nopietni ieskatījās Inārai acīs. Trīs sekundes viņa izturēja mammas skatienu, tad acis nolaida. Mājās abas brauca klusēdamas, bet pirmais, ko Ināra ienākot izdarīja – paķēra savu terminu vārdnīcu, atšķīra un izlasīja: "Hipohondrija – psihiska rakstura problēma, kuras pamatā ir pārspīlētas rūpes par savu veselības stāvokli." Iepriekš Ināra nekad nebija ticējusi, ka viņai PATIEŠĀM varētu būt kāda slimība.

Kad Ināra savas bažas uztic krustmātei, mammas neprecētajai māsai Betijai, viņa sākotnēji smejas, tad, pamanot, ka Ināra jau velk apvainojuma lūpu, nosaka: "Man tev ir laba ziņa – hipohondriķi dzīvo ilgi jo ilgi!"

"Kā tu zini?" Ināra iepleš acis.

"Vienkārši – viņi ieklausās savā ķermenī tik ļoti, ka nepalaiž garām pat sīkāko veselības problēmu!"

"Un ja nu viņiem netic?" meitene ir skeptiska.

"Es tev atklāšu noslēpumu – es arī esmu hipohondriķe! Tas tev no manis, meitēn!"

"Nevar būt!" Ināra neticīgi blenž uz krustmāti. Viņa izskatās tik nopietna un saprātīga. Taču – arī forša.

"Kā tad! Es savu mammu un arī māsu – tavu mammu Karo – gandrīz līdz baltajām pelītēm bērnībā novedu. Vienīgais, par ko es nesūdzējos, bija matu sāpes, bet, ja labi padomā, iespējams, es izjutu arī tās!"

"Bet – ko lai es daru? Ko darīji tu?"

"Nū, bērnībā jau īsti neko. Vienkārši vecāki mani sākumā uzskatīja par slimīgu, bet vēlāk – par niķīgu mazu meitenīti. Kad izaugu, sākumā skrēju gandrīz katru trešo nedēļu asinsanalīzes taisīt – biju iemācījusies visādus marķierus nolasīt. Asinis daudz ko pastāsta par organismu. Tagad – līdzko man gribas iet nodot analīzes, ir skaidrs, ka jāatpūšas. Visdrīzāk tā ir kāda problēma manā galvā. Droši vien arī tavā. Varbūt mēs vienkārši esam tādi jūtīgi cilvēki, hipersensitīvi!"

Inārai īsti nepatīk tas, ko viņa dzird. Galvas problēma? Analīzes? Hiper-kas? Nu labi. Arī tētim kaut kur bija analīžu izskaidrošanas grāmata. Mājās Ināra uzsāk revidēt grāmatplauktu vecāku istabā. Grāmata patiešām atrodas – ar spirāli pa vidu, galīgi nolietota. Varbūt mājās ir vēl kāds hipohondriķis? Vajadzētu jaunāku un nopietnāku grāmatu. Blakus analīžu grāmatai stāv cita, tikpat nodriskāta – "Populārā medicīnas enciklopēdija". Un vēl viena! Milzīga! Bieza! Atlants!

"Cilvēks," Ināra balsī lasa tās nosaukumu. "Anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati." Viņa ir neizpratnē. Kāpēc vecāki līdz šim Inārai nebija uzticējuši izpētīt šo grāmatu? Un kāpēc vispār šāda grāmata mājās ir? Mamma taču ir žurnāliste, bet tētis – celtnieks. Nu labi, brigādes vadītājs. Tāpat – nevienam nav nekāda sakara ar medicīnu. Tas viss Inārai uzdzen vēl nepārvaramāku vēlēšanos turpināt rakņāties plauktā. Ināra izvelk biezo, spožo grāmatu, ko teju var pacelt – tik smaga tā ir. Renārs teiktu, ka jācilā hanteles, citādi rokas tā arī paliks gļēvas. Ar šo grāmatu noteikti varētu trenēties. Ināra pacilā sējumu augšup, lejup, tas izslīd un krītot atsitas pret plauktu. Meitene to noķer un ar abām rokām mēģina iestūķēt atpakaļ, bet tas neļaujas, ķeras. Tur, grāmatplaukta dziļumā, ir vēl kaut kas, un tā nav grāmata. Pašā galā vīd blāvs sainītis – tikai īpaši saņemoties, Ināra uzdrošinās svešādo atradumu izņemt un aplūkot no ārpuses. Viņa groza plēvē ietīto vīstokli, tas ir apjozts gumijām. Ināra pārliecinās, ka tuvumā neviena nav, un drudžainiem pirkstiem izsaiņo atradumu. Dažādi medicīniski izraksti, rentgena jeb varbūt ultrasonogrāfijas attēli? Tos Ināra neatšķir, bet zina, ka ir redzējusi gan vienus, gan otrus. Viens no papīriem – cietāks un krāsaināks. Kad Ināra to atritina, viņa satrūkstas. Dzimšanas apliecība, un tā nav ne Ināras, ne Renāra. Viņu dzimšanas apliecības stāv pavisam citur – sekreterā, pie citiem dokumentiem. Šis ir kāda cita dzimšanas apliecinājums. Ināra lasa, burti miglojas, jo ļoti trīc rokas. Ierakstītais vārds ir Einārs. Uzvārds – tāds pats kā visiem pārējiem ģimenē – Kārkliņš. Kur ir palicis šis Einārs? Dzimšanas gads, kāds ir viņa dzimšanas gads? Ināra satraucas vēl vairāk. Viņa jūtas kā sapinusies un nespēj saprast, ko darīt. Galvā ir vien balta bezdomu migla. Apliecības īpašnieks ir dzimis divus gadus pirms Ināras. Meitenes rokas nolaižas, un atraisītais tīstoklis izkrīt, izbirdinot ielocītās lapas pa grīdu.

"Tu nu gan te esi sataisījusi mēslus!" sazin no kurienes istabā uzradies Renārs. Ināra ir priecīga, ka ienācējs nav ne tētis, ne mamma.

Viņa iedod Renāram savu atradumu, bet pati vāc kopā pa grīdu izbirušās lapas. "Trombocitopēnija" Ināra izlasa vienā no tām, bet nesteidz ne gūglēt, ne šķirstīt enciklopēdiju. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti slikts, ja jau bijis tā noslēpts.

Renārs skatās uz Ināru neticības pilnām acīm. Arī viņš ir izlasījis. Brālis palīdz Inārai salasīt papīrus, tad viņa mēģina tos sadabūt atpakaļ iepriekšējā veidā. Drudžaini kārtojot lapas, Ināra atrod vēl vienu apliecību, no daudz cietāka kartona. Astoņas dienas. Kā tik īsā laikā lai piedzīvo mīlestību?

Kad plaukts atkal ir iepriekšējā izskatā, Ināra pieprasa Renāram klusēšanas zvērestu. Nekad! Ināra nekad vairs neniķosies. Nesūdzēsies par niecīgām vai iedomātām sāpēm. Brālis un māsa apskaujas, tad apsēžas istabā uz grīdas. Tagad ir tas brīdis, kad arī puikas drīkstētu raudāt, bet māsa zina, ka Renārs neraudās. Arī Ināra klusēs un savaldīsies.

"Ejam, uztaisīsim tētim un mammai vakariņas, viņiem drīz jābūt mājās," Renārs bikli saka, un Ināra paklausa. Šķiet, pirmo reizi viņa neatcērt kādu joku vai nenorāj jaunāko brāli.

Drīz pannā sāk čurkstēt vistu kājiņas, un katlā ar verdošu ūdeni pa vienam vien lido nomizoti kartupeļi. Pirmā pārnāk mamma, un Ināra paietas viņai pretim, cieši apskauj un patur apkampienā mazliet ilgāk nekā parasti. Tad ir klāt arī tētis.

"Par ko tad mums tāds gods?" vecāku vārdā pārsteigumu pauž tētis.

"Mēs vienkārši jūs mīlam. Katru dienu nesanāk pateikt, tad nu mēs izdomājām šitā," saka Renārs.

""Šādi" nevis "šitā"," Ināra izlabo un atviegloti iesmejas. Un tad jau nāk mamma ar lielu salātu bļodu, un visi sēžas pie vakariņu galda.