15.1 °C
Lielāko trimdas un diasporas dzīvi atspoguļojošo dokumentu atgriešanās vilni Latvija piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gados.
To noteica ne tikai neatkarības atgūšana, bet arī paaudžu maiņa. "Tagad ir tendence uz samazināšanos. Neviens likums jau neuzliek par pienākumu šos materiālus atdot Latvijas arhīvam vai muzejam. Gadās, ka atdod bērni vai mazbērni, kuri vairs neprot latviešu valodu," teic Latvijas Valsts arhīva (LVA) Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa.
Kopīgs darbs
Visplašākā ieskata gūšanai par situāciju ar trimdas un diasporas dokumentiem, fotogrāfijām, grāmatām, materiālajām liecībām Kalniņas kundze iesaka LVA uzturēto vietni "diaspora.arhivi.lv". Tajā ievadīta lielākā daļa informācijas par milzīgo materiālu apjomu, kas glabājas ne tikai LVA sistēmā, bet arī Latvijas muzejos, bibliotēkās, izglītības iestādēs. Arī ārpus Latvijas.
Tiesa, ziņu par pēdējo gadu ieguvumiem visā spektrā tur vēl var nebūt, kaut vietnē ir sadaļa "Jaunākās izmaiņas". Bet materiālus un kolekcijas jau iegūst arī, piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) un akreditētais privātais muzejs "Latvieši pasaulē". Atmiņu iestādes savā starpā par materiāliem gan nekonkurējot, jo apzinoties, ka dara kopīgu darbu. Piemēram, Čikāgas Latviešu radio raidījumu arhīvs, kurā ir tūkstošiem aizgājušo gadu raidījumu ierakstu magnetofona lentēs (Čikāgas Latviešu radio tika dibināts 1953. gadā), vispirms piedāvāts muzejam "Latvieši pasaulē", tomēr pagājušā gada beigās nonāca LNB digitālajā krātuvē, jo tur labāki gan glabāšanas, gan atskaņošanas apstākļi.
LNB uzkrājusi vēl daudz citu ar trimdu saistītu skaņu ierakstu, videoierakstu ar kultūras notikumiem, teātra iestudējumiem, koncertu ierakstiem, kaut pirmajā brīdī šķiet, ka tādi būtu jāmeklē LVA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. LNB netrūkst ne tikai ar trimdu saistītu grāmatu, bet arī atklātņu, plakātu, bukletu un atsevišķu klaida personību, piemēram, grāmatizdevēja Miķeļa Goppera (1908–1996) vai pirmskara Latvijas politiķa Ernesta Voldemāra Bastjāņa (1884–1975) arhīvu.
Visvairāk materiālu par trimdu
Lielākais Latvijā pārnākušo materiālu daudzums tomēr attiecas uz trimdu, ne diasporu pirms un pēc šī perioda. Arhivāre Inese Kalniņa teic, ka apjomīgākās dokumentu kolekcijas LVA cēlušās no ASV, Kanādas, Austrālijas, Lielbritānijas. Par Dienvidameriku arhīvā dokumentu ir ļoti maz. Kā īpaši unikālu Kalniņa izceļ emigrācijā esošo Latvijas pilsoņu reģistrācijas kartotēku. To 1945. gadā Vācijas bēgļu nometnēs sāka veidot Latviešu Centrālā padome un Latvijas Sarkanais Krusts. Personu kartītes sniedz ziņas par bēgļu ceļu no Latvijas līdz Vācijai, kā notika kustība Vācijā, kur cilvēki dzīvoja, ko bija darījuši Latvijā, kāda bija izglītība. Visbeidzot – kurp cilvēks devās, kad pēc kara noslēguma varēja atstāt Vāciju. "Galamērķi bija visdažādākie – kāda kundze devās uz Kubu, cits uz Āfriku, lai strādātu par ārstu. Šīs kartītes ir lielisks avots no dzīvesstāstu viedokļa," stāsta LVA pārstāve.
Bēdīgāk, ja kāds vēlas pētīt latviešu diasporu ārzemēs pirms Pirmā pasaules kara un starpkaru laikā. Arhīvā ir šis tas par tiem, kuri ap 1905. gada revolūcijas laiku aizceļoja politiskās pārliecības dēļ, jo tādus materiālus vāca vēl padomju laikā. Tie saistās ar sociāldemokrātu pulciņiem Dānijā, Lielbritānijā, Vācijā, bet informācijas ir ļoti maz. Vēl mazāk ir par Krievijas latviešiem. Pārsvarā tie ir dokumenti par 20. gadsimta 20.–30. gadu Maskavas latviešu kultūras biedrību "Prometejs", ko iznīcināja staļiniskā terora laikā, kā arī materiāli par Krievijas Latviešu biedrību jau pēc PSRS sabrukuma.
"Latvieši pasaulē"
Muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāve Danute Grīnfelde stāsta, ka cilvēkus, kuri muzejam piedāvā dokumentus, parasti pārsūta uz LVA. Skaidrs, ka viena veida kolekcijām labāk glabāties vienā institūcijā. "Latviešiem pasaulē" visvairāk nepieciešami taustāmi priekšmeti, jo jāveido izstādes.
Muzeja krājumā ir 36 tūkstoši vienību un krājums teju pilnībā sastāv no dāvinājumiem. Pirkts tiekot ārkārtīgi reti.
Skaidrs, arī šeit lielākā ir trimdas kolekcija, jo tolaiku liecības šobrīd visvieglāk aizsniedzamas. Bagātīgs ir digitālo fotogrāfiju krājums, kas šobrīd darbojas kā vietne "dpalbums.lapamuzejs.lv".
Muzejā krāj arī materiālus par 19. gadsimtu, cara laiku latviešu brīvprātīgajiem zemes meklētājiem, kuri ekonomisku apsvērumu dēļ devās gan uz Krieviju, gan Ziemeļameriku, gan Dienvidameriku. Grīnfelde atzīmē, ka 19. gadsimtā viens no aizceļošanas iemesliem bijis garais karadienests Krievijas impērijas armijā. Kad vēl tas bijis iespējams, materiālu vākšanas ekspedīcijās braukts arī uz Krievijas latviešu ciemiem. Tāpat muzejā saplūdis liels daudzums par Brazīlijas izceļotājiem vēstošu lietu, jo arī turp braukts vākšanas ekspedīcijās. Atsevišķs temats ir vācbaltieši un tuvējās latviešu kolonijas – Lietuvā, Krievijas pierobežā, Igaunijas Lauros. "Latvieši pasaulē" lepojas ar savu vēstuļu kolekciju, kurā ir 2987 vēstules, bet īpaši ar tādām korespondencēm, kad saglabājies rakstītais kā no vienas, tā otras puses. Parasti jau viena puse vēstules iznīcina un sarakste samērā reti "saiet kopā".
Krātuves ļoti alkst pēc materiāliem par mūsdienu izceļotājiem un diasporu. "Protams, jāņem vērā, ka mūsdienās viss notiek internetā. Informācija ir telefonos, sarakstēs, čatos, sociālās saziņas platformās, bet no saglabāšanas viedokļa tas bēdīgi," konstatē LVA arhivāre Inese Kalniņa. "Latviešiem pasaulē" kā eksponāti kalpo gan basketbolista Kristapa Porziņģa botas, gan operdziedātājas Marinas Rebekas kleita, gan priekšmeti no Īrijas melnstrādnieku dzīves. Bet Danute Grīnfelde atzīst, ka kolekcijas par mūsdienu izceļotājiem pagaidām nav tik lielas, kā gribētos, jo paši izceļotāji vēl neapzinās, ka no vēstures viedokļa viņi jau kļuvuši interesanti: "Kopumā mūs jau interesē ikdienas cilvēku dzīve, sabiedrība kopumā, kā izceļošana ietekmē cilvēku dzīvi, kā tiek saglabāta vai zaudēta latviskā identitāte."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
