Kamaniņu sporta pozitīvais gariņš — Zane Krūze

Sporta ārste Zane Krūze ir vienīgā Latvijas delegācijā, kura strādāja arī pirmajās olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas 1992. gadā Albērvilā.

Milānā un Kortīnā ir viņas desmitās ziemas spēles.

Divi ārsti Albērvilas spēlēs

Zane Krūze ir rīdziniece, mācījās Teikas vidusskolā, bērnībā trenējās basketbolā, tēvs bija šķēpa mešanas treneris, māsa meta šķēpu. Medicīna ieinteresējusi, jo redzējusi vieglatlētu traumas, arī māsai sāpējis plecs. "Gribēju kaut kā palīdzēt un izdomāju iet studēt tieši sporta medicīnu, iestājos Tartu Universitātē, Latvijā šādu specializāciju nevarēja apgūt. No mana kursa es vienīgā strādāju sportā, pārējie aizgāja uz citām specialitātēm," "Latvijas Avīzei" stāsta Zane Krūze. Pēc studijām uzsākusi darba gaitas Latvijas Nacionālajā sporta skolā, vieglatlētika jau bija aizņemta un viņas pārraudzībā nodevuši kamaniņu braucējus, ko sākumā nemaz nav vēlējusies. Vēlāk iepaticies, un tieši pie šīs disciplīnas atlētiem bijusi piesaistīta visbiežāk, bet ne tikai – Milānā viņai ir arī šorttrekisti, skeletonisti, tāpat ikdienā Latvijas Olimpiskajā vienībā rūpējas par vairāku vasaras sporta veidu pārstāvjiem.

Šajās spēlēs Latvijas olimpiskajā komandā ir septiņi ārsti un deviņi fizioterapeiti. Albērvilā 1992. gadā komanda gan bija trīs reizes mazāka (23 sportisti), bet no mediķiem – vien Zane Krūze un Amerikas latvietis Kārlis Ullis. Liela atbildība. "Izjutām pastiprinātu preses uzmanību, arī no ārzemniekiem, nāca klāt – Latvija, Latvija, prasīja nozīmītes, suvenīrus. To nevar aizmirst. Mums bija skaisti tērpi, sievietēm cepures ar tīkliņu priekšā. Man ļoti patika arī Lillehammeres spēles divus gadus vēlāk, tur bija līdzīgi kā tagad Kortīnas olimpiskajā ciematā – mājiņas ar plānām sieniņām. Norvēģi ļoti sirsnīgi. Visvairāk, protams, atmiņā ir tās spēles, kurās kamaniņnieki izcīnījuši medaļas. Spilgti atceros Turīnu, kad pēc Mārtiņa Rubeņa bronzas finiša zonā ienāca Vaira Vīķe-Freiberga un paspieda roku arī man, to neaizmirsīšu, skaists kažoks, kā princese iepeldēja. Tur viss izšķīrās pēdējā braucienā, un Mārtiņam bija stiprāki nervi," Latvijas pirmo olimpisko medaļu ziemas spēlēs pēc neatkarības atgūšanas atceras Zane Krūze.

Sarkanbaltsarkanais mastā plīvo

Sirsnīgas attiecības izveidojušās ar kādreizējiem divnieka braucējiem Andri un Juri Šiciem. Strādīgi, talantīgi, uzmanīgi – pēc olimpiskajās spēlēs izcīnītajām medaļām apbalvošanas ceremonijā pasniegtos ziedus brāļi dāvināja Zanei. Trīs izkaltētie pušķi joprojām stāvot darba vietā. 

"Visi ir forši sportisti un cilvēki. Kamaniņu sports ir kā vienota ģimene, braucam apkārt pa pasauli un nekad nav strīdu, intrigu. Viens otram palīdzam, pajokojam. Labākā humora izjūta? Laikam Kristeram Aparjodam," 

spēju kompānijā izsaukt smieklus novērtē Krūze.

Kamaniņas ir augsta riska sporta veids. Zane Krūze trakas traumas nav pieredzējusi, lielākais – lūzumi. Nepatīkamākais bijis, kad pašreizējais Latvijas Kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretārs Kristaps Mauriņš Vinterbergas trasē Vācijā krita un lauza pēdu. Treniņš notika vakarā, ārā tumsa, daktere stāv finišā un dzird tālumā sāpju kliedzienus… papēža kauls esot ļoti jutīgs. Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi iešpricējusi spēcīgas pretsāpju zāles un sportistam zudusi samaņa. "Uztaisīja rentgenu un pateica, ka nekā nav. Rīgā izrādījās, ka ir šķembains papēža kaula lūzums un jātaisa operācija," viņa saka. Kamaniņu braucēji mākot labi sagrupēties, lai kritiens būtu pēc iespējas mazāk traumatisks.

Tipiskākie jautājumi sporta ārstam – kad pēc traumas varēs sportot; kad pēc slimības varēs trenēties. Tāpat bieži prasot, kurus medikamentus drīkst lietot saaukstēšanās vai kādā citā neparedzētā gadījumā, proti, vai nesatur aizliegtos preparātus. Piemēram, pretsaaukstēšanās līdzekli "Theraflu" profesionālie sportisti nedrīkst lietot. Savukārt deguna pilieni ir atļauti.

Kamaniņu sporta izlasē esot tradīcija sacensību dienā, dodoties uz trasi, automašīnā uz skaļāko atskaņot Bermudu Divstūra dziesmu "Sarkanbaltsarkanais".

"Pirmajās dienās transporta jautājumi kliboja, bet tā ir parasti, un tad organizatori pieregulē," Milānas un Kortīnas spēļu organizāciju vērtē Krūze. "Kā jau ar itāliešiem ir mazliet jocīgi, Turīnā 2006. gadā bija tāpat. Nevar dikti piesieties, viņi cenšas. Ja arī kaut kas nepatīk, nevajag ieciklēties, jāskatās uz visu pozitīvi."

Vasaras olimpiskajās spēlēs Zane Krūze nav strādājusi, to laikā aizstāj aizbraukušos kolēģus un rūpējas par Latvijā esošajiem sportistiem.

Vizītkarte. Zane Krūze

• Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārste.
• Strādājusi visās ziemas olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas.
• Absolvējusi Tartu Universitāti.
• Skolas gados trenējusies basketbolā.

Trīs svarīgākās lietas Zanes Krūzes "zāļu skapītī"

• Optimisms
• Labs garastāvoklis
• Ticība pozitīvajam

"Dakterim jābūt iedvesmotājam, lai viņam blakus sportists justos droši. Man ir teikuši, ka droši brauc lejā, jo zina, ka es stāvu finišā. Normāli sporta ārsti neatsaka panest sporta somu, ja viņam ir kamana, ķivere. Tu esi blakus un dari visu, lai palīdzētu sportistam. Zāles nav galvenais, jo svarīgākais darbs izdarīts līdz olimpiskajām spēlēm. Lai līdz šim brīdi nonāktu – tur gan prasa daudz."