Šodien, 25. aprīlī, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde gaidāma vācu režisora Matiasa Hartmana radītajam "Stāstam par Parsifalu" – par cilvēka ceļu pie sevis paša. "Latvijas Avīze", lai sarunātos par Svētā Grāla meklējumiem un āksta lomu mūsdienu pasaulē, satikās ar aktieri Kasparu Znotiņu.
"Stāsts par Parsifalu" ir šīs sezonas JRT priekšpēdējais iestudējums. Kāds atjaunotajā teātra namā bijis šis gads?
K. Znotiņš: Šosezon piedalījos četrās pirmizrādēs, ik pēc diviem mēnešiem jaunā. Tagad teātra repertuārs radīts gandrīz pilnībā, palikušas vien dažas vecās izrādes.
Ar māju jau gluži tāpat kā ar svešu cilvēku, tikai iepazīstoties arvien tuvāk, saprot, kā tas vienā vai otrā situācijā uzvedīsies. Protams, pārsteidza tehniskās iespējas, arī sajūta, ka pēc sestdienas mēģinājuma var iziet ārā uz terases un pasildīties saulē. Pieslīpēšanās notiek, sākot ar sadzīviskiem sīkumiem un beidzot ar lielo kopējo sajūtu. Nams šobrīd ir pilnībā apdzīvots, no pagrabstāva līdz pēdējam, septītajam stāvam.
Vai arī jūs pats būtu iestudējis izrādi par Parsifalu?
Tādās kategorijās nedomāju, sevi uztveru vairāk kā izpildītājmākslinieku, tāpēc man vienmēr interesanti saprast redzējumu, ar kādu nāk režisors, kādu viņš kā mākslinieks ieraudzījis materiālu, kā to vēlas pasniegt. Parsifala gadījumā stāsts ir par vēl vienu iespēju, jo viņš kā iesācējs pieļauj visas iespējamās kļūdas, bet tad liktenis pagriežas un ir dota vēl viena iespēja, viņš visu var labot un tā tomēr tikt līdz kārotajam mērķim.
Šī izrāde atšķirībā no citiem mūsu iestudējumiem, kas tapuši līdz šim, būs īpaša ar to, ka visam būtu jānotiek precīzi kā tādam pulksteņa mehānismam, aktieru darbība tiek saskaņota ar videoattēlu, ar Viļa Daudziņa zīmētajiem attēliem.
Senais stāsts par Parsifalu salīdzināms ar tēlu, kas daudzām tautām gājis cauri gadsimtiem, svētais muļķis jau ir arī mūsu tautas folklorā. Šis mūžīgais stāsts, ir tas pats Dāvids, kurš uzvar Goliātu ar akmeņu metamo lingu. Angliski ir tāds mūsdienīgs vārds – "underdog", burtiski tulkojot, suns no apakšas, tāds, kurš pārsteidz, no kura neviens negaida, ka tas uz ko būtu spējīgs. Kaut kāds memmes dēliņš, kurš, mežā turēts un pie mammas audzis, līdz padsmit gadu vecumam nekā no pasaules nav redzējis, mammas sargāts un kopts, bet tad viņš mežā ierauga bruņinieku. Un puika saprot, ka ir arī cita pasaule, bez mammas, un sākas visas problēmas.
Un meklē Svēto Grālu. Mūsu laika sabiedrību mēdz saukt par iztrupējušu, vai kaut ko tik cēlu kā Svētais Grāls pašlaik esam spējīgi meklēt?
Parādiet laiku, kad sabiedrība bijusi neiztrupējusi, tik forša un skaidra, ka būtu to pelnījusi! Visās sabiedrībās ir iztrupējuma zonas, nav tāda ideālā laika, kad varētu stāstīt skaistos stāstus.
7.3 °C
AKTUĀLI
