1001 nakts pasakas satiek 21. gadsimtu. Pie lasītājiem dodas Andas Kaļinkas spilgtais debijas romāns

Decembrī pie lasītājiem nonāks Andas Kaļinkas spilgtais debijas romāns "Beduīna līgava".

Grāmatu blogere, bibliotekāre Meldra Gailāne par Andas romānu raksta šādi: "Romāna noskaņa ir tik smeldzīga, tomēr arī neizsakāmi skaista. Kā zvaigžņota nakts pār tuksnesi. Kā jūras krasts, kurā deg ugunskuri. Kā Šeherezādes pasakas un Austrumu mūzika. Gluži kā tuksnesis, arī šis romāns ievilina, solot piedzīvojumu oāzē, bet patiesībā aizvilina tais dziļumos, kur pats i neiedomātos spert kāju, ja vien..."

Romāns lasītāju pārņem savā varā pamazām, bet jau no pirmajām rindkopām kļūst skaidrs, ka tas balansēs uz ierastā un ārkārtējā robežas. Kādā nepatīkami drēgnā rudens vakarā nejauši sastopas divi jauni cilvēki – sastopas visai dīvainā vietā, kuru lielākoties neviens labprāt neapmeklē, – slimnīcas morga gaitenī. Viņi neko daudz viens par otru šajā brīdī neuzzina, bet tālāk autore pamazām, pa solītim vien lasītāju ieved Bogdana un Mares dzīvē, atklājot noslēpumaino labirintu, kas ir ikviena cilvēka dzīve.

Anda ir studējusi filozofiju, jau kopš pirmsākumiem rakstījusi žurnālam "Leģendas", bijusi arī ārštata autore žurnālā "Planētas Noslēpumi", un viņu interesē tie brīži, kuros saskaras mūsu redzamā, ikdienas pasaule, ar to, par kuru varam tikai nojaust.

Mēs, žurnālisti, gluži labi zinām, ka rakstīt rakstus – pat garus – un rakstīt grāmatas ir divi ļoti atšķirīgi rakstniecības veidi. Kā izlēmāt spert nākamo soli un ķerties pie romāna?

A. Kaļinka: Niekojusies ar rakstīšanu esmu, cik vien sevi atceros – jau skolas laikā rakstīju stāstiņus un gotiskas pasakas, bet nekad neko no uzrakstītā nevienam nerādīju un pat neplānoju publicēt. 

Romāna formāts man likās kaut kas fundamentāls. Sajūsminājos par tiem, kuri var aizfantazēties līdz romānam. Kādu dienu man arī ļoti sagribējās pamēģināt! Ņēmu kladi un sāku skicēt galvenos varoņus.

Jā, un tie ir patiešām ļoti, ļoti interesanti! Bogdans strādā par patologanatomu, Mare ir eksotisko deju dejotāja, viņas vecmāmiņa savukārt bija precējusies ar beduīnu...

Jā, pirmais uzradās vientuļnieks patologanatoms, tad meitene, kas piedzima tuksnesī un veļu laikā iemaldījās morgā. "Eksotiskā" vecmāmiņa – beduīna sieva – bija trešais tēls. Bogdans ir patologanatoms, jo vēlas atklāt to robežu, aiz kuras dzīvs cilvēks kļūst par līķi. Mare dejo, jo tas viņai ir vienīgais veids, kā izpaust savas jūtas un emocijas. Vecmāmiņa – tobrīd vēl jauna sieviete – bija autsaidere savā ģimenē, viņai patika ceļot, un tā aizceļojās līdz tuksnesim, kur atrada savu laimi un mīlestību. Tieši tuksnesis kļuva par viņas mājām. Arī Mare kļuva par "beduīna" līgavu!

Romānā būtiska loma ir tuksnesim. Kas jūs valdzina tuksnesī?

Tuksnesis var kļūt par apsēstību un likt zaudēt cilvēkam prātu, bet var arī dāvāt kādu atklāsmi. Taču vien beduīniem tuksnesis ir mājas. Tuksnesī var viegli zaudēt orientāciju, laika izjūtu, sajaukt debespuses, apmaldīties, nomirt no slāpēm un saules dūriena. Taču var arī iemīlēties tuksnesī. 

Romānā ar Tuksneša asarām beduīni dziedē dvēseles slimības. Agrāk taču tuksnesis bija jūra! Tā ka Tuksnesis nav tikai tuksnesis.

Aiz košās virskārtas – sava veida tuksneša mirāžas – gan Bogdans, gan Mare pirms abu sastapšanās ir ļoti vientuļi jauni cilvēki. Vai redzat šādu "vientulību pūlī" arī ikdienā, vai tā, pēc jūsu domām, ir mūsdienu pasaules – savā veidā laikam var teikt – slimība? Ir dažāda veida vientulības. Ir tāda vientulība, kas dziedē, bet ir arī tāda, kas saēd no iekšienes. Ir eksistenciāla vientulība un vientulība pūlī. Grūti spriest, vai tā ir mūsdienu pasaules vaina. Vai cilvēki pirms gadsimta jutās citādi? Diezin vai... Ir Sahāra un iekšējais tuksnesis.

Mūsdienu pasaule, iespējams, vientulību patiešām padarījusi par slimību un piedāvā pret to "zāles", kas nevis dziedina, bet padara nejūtīgu. Abu galveno varoņu vientulība arī ir sava veida slimība. Iedzimta, pārmantota. Jā, Mare piedzima Sahārā, bet Bogdans – savdabīgā "tuksnesī" – pasaulē, kur no bērnības jāmācās pielāgoties un izdzīvot, – ļoti vientuļā pasaulē.

Romānā ir tuksnesis un Tuksnesis. Tuksnesis arī kā tās mūsdienu pasaules metafora, kur vientulība ir slimība, kas inficējusi dzīvībai svarīgo orgānu audus, pārvēršot cilvēkus par dzīviem līķiem.

Romānu faktiski pārrakstījāt vairākas reizes. Ko jaunu procesā uzzinājāt pati par sevi un par rakstīšanu? Kas bija pats izaicinošākais, kas – pats aizraujošākais, kas sniedza vislielāko gandarījumu?

Taisnība, procesa gaitā stāsts vairākkārt transformējās, pazuda veselas nodaļas un uzradās jaunas. 

Bija brīži, kad gribējās padoties un mest visu pie malas. Taču biju paguvusi iemīlēties romāna varoņos, un likās, ka, atmetot visam ar roku, nodošu gan viņus, gan pati sevi – atteikšos no kādas savas dvēseles daļiņas. 

Bija brīži, kad likās, ka rakstīšana kļūst par dziedinošu procesu, jutu, ka atgūstu arī kādu savas dvēseles zaudēto daļiņu, kaut ko salaboju sevī. Visaizraujošākais bija pats process, sevišķi tajā stadijā, kad romānu jau sāku izjust kā trīsdimensiju realitāti. Proti, varoņi bija kļuvuši reāli, un, piesēžoties pie datora, itin kā pieslēdzos viņu pasaulei.

Kāda ir sajūta tagad, kad grāmata jau teju, teju nonāks pie lasītājiem?

Sajūta ir satraucoša! Prieks par to, ka romāns ir materializējies. Satraukums par to, kā tas rezonēs ar cilvēkiem, kuri to lasīs. Tā kā nu stāsts nepieder tikai man vienai, gribas aizstāvēt savus varoņus... Kaut Mare ar Bogdanu ir izdzīvojuši un atraduši viens otru.

Kā, lasot romānu, saprotu, pati esat bijusi Marokā – kurās vietās un ko par šo valsti, tās dabu un cilvēkiem domājat? Vai vispār aizraujaties ar ceļošanu? Kuras jums ir mīļākās pasaules vietas, kurās gribētos atgriezties vēl un vēl, vai varbūt – kuras ir tās vietas, kur neesat bijusi, bet kuras kāda iemesla dēļ ļoti gribētos apmeklēt?

Ceļojumi vienmēr iedvesmo un uzlādē, jo īpaši, ja tie izvēršas par piedzīvojumiem. Ceļojumi ir arī labs pašatklāsmes veids. Esmu ceļojusi organizētos tūrisma braucienos, individuālos un pāris reizes ceļoju pavisam viena. Tieši šie ceļojumi kļuva par īpašu pieredzi. 

Ceļojot vienam, visas maņas ir maksimāli saasinātas un rodas sajūta, ka viss ceļā notiekošais un piedzīvotais ir simbolisks.

Tālākie ceļojumi bija uz Meksiku un Japānu. Maiju piramīdas džungļos bija tā vērtas, lai šķērsotu okeānu. Gribētos vēlreiz aizbraukt uz Japānu. Ļoti patika japāņu rituālā kultūra, daba un īpašā atmosfēra, ritms. Eksotiska likās arī Uzbekistāna. Burvīgā Samarkanda atgādināja ilustrāciju "Tūkstoš un vienas nakts" pasakām. Vēl šajā valstī ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, kuri tāpat vien var uzaicināt savās mājās uz tēju.

Vispirmatnējākās un skaistākās dabas ainavas redzēju Islandē. Patīk Itālija. Tur esmu arī nedaudz padzīvojusi. Pirms pāris gadiem ziemu aizvadīju saulainā Spānijas pilsētiņā Agilasā.

Gribētos vēlreiz doties uz Maroku – un, jā, uz tuksnesi! Patīk šīs valsts daba, Atlasa kalni, tuksneša klātbūtne, arhitektūra, sadzīve, tradīcijas. Īpaša ir Šefšauena – Marokas zilā pilsēta un Marrākeša ar vecpilsētas labirintiem un tirgiem. Sevišķi mistiska un interesanta liekas berberu kultūra. Gribētos padzīvot kopā ar beduīniem tuksnesī!

Kādas grāmatas pati vislabprātāk lasāt, ko un kāpēc no pēdējā laikā izlasītā ieteiktu arī citiem?

Diemžēl pēdējā laikā maz lasu grāmatas. Biežāk klausos audiogrāmatas. Taču agrāk lasīju citu pēc citas, varētu teikt, dzīvoju grāmatās. 

Studiju laikā biju aizrāvusies ar japāņu autoriem, sevišķi biju uzsēdusies uz Haruki Murakami. Pirku "Polaris" grāmatnīcā krievu valodā, jo tulkojumi bija pieejami daudz ātrāk nekā latviešu valodā. 

Viena no mīļākajām rakstniecēm ir Jurga Ivanauskaite. Patīk Virdžīnija Vulfa un Airisa Mērdoka. Nesen vēlreiz pārlasīju Karlosa Ruisa Safona "Eņģeļa spēli". No piedzīvojumu romāniem labi iedzīvojos Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāma" pasaulē. Bija periods, kad aizrāvos ar ezoteriska satura literatūru.

Citiem ieteiktu lasīt pasakas. Ne vien tādēļ, ka tās ir ar laimīgām beigām, bet patiesībā pasakās ir ļoti daudz arhetipisku simbolu un dzīves gudrības. Un vēl tās dziedē no bezmiega!