8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus, pie skatītājiem visā Latvijā – Rīgas, Valmieras, Rēzeknes, Ventspils, Kuldīgas, Dobeles, Tukuma, Ogres, Alūksnes, Bauskas, Jelgavas un citu pilsētu kinoteātros – nonāk režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā. 

Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs (1988–1990), par 151 gadu seno laika garu droši apgalvo, ka "1873. gada 26. līdz 29. jūnijā 1003 dziedātāji, 45 koru vadoņi, savi 10 000 skatītāju un pāris desmiti tiešo svētku rīkotāju kurtā "uguns kvēle" pusotrā gadsimtā pārtapusi nozīmīgā, ja ne pašā svarīgākajā latviskās identitātes, pašlepnuma un Latvijas valsts dzīvotspējas zīmē."

Cik daudz filmā atspoguļoti vēsturiski notikumi un cik daudz izdomātā?

D. Īvāns: Pati filma notikumus atspoguļo ļoti precīzi, tiesa, dažus esam sakonstruējuši un saplacinājuši, varbūt arī dažu tēlu raksturos ieplūdinātas kāda cita jaunlatvieša rakstura īpašības vai pazīmes. Cik vien varu spriest pats, notikušo esam attēlojuši iespējami līdzīgi, jo pieturējāmies pie atrodamajiem vēsturiskajiem materiāliem, tos vajadzēja vien atdzīvināt. Ne reizi vien gan sapņoju, ka mana lielākā laime būtu kādā kinohronikā ieraudzīt, kā tad 1873. gadā viss notika patiesībā.

Producente Linda Krūkle un režisors Māris Martinsons piepalīdzēt pie viņu radītā scenārija uzmetuma mani uzaicināja jau pirms vairākiem gadiem. Režisoru apbrīnoju jau toreiz un turpinu to darīt arī tagad, jo viņš uzņēmās epohālu darbu, latviešu filmogrāfijas vēsturē šī ir pirmā tik liela apjoma vēsturiskā kostīmfilma, turklāt radīta nevis pēc kāda literāra darba, bet veidots pilnībā oriģināls autordarbs ar dokumentāliem tēliem.