Andrejs Ždans: Zemākas pārtikas cenas?

Pēdējos mēnešos aizsāktā diskusija par cenu samazināšanu pārtikai īstenībā vērtējama pozitīvi, tomēr mazticams, ka izvēlētie virzieni un instrumenti sniegs cerēto rezultātu. Ja mērķis ir padarīt pārtikas produktus pieejamākus iedzīvotājiem, tad jāizvēlas daudz racionālāki un efektīvāki instrumenti.

Pirmkārt, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav samazinātās PVN likmes pamatprodukcijai – maizei, piena produktiem, gaļai, graudaugiem, olām un zivīm. 

Kā daudzviet Eiropā būtu jāsamazina PVN likme pārtikas pamatkategorijām līdz 5–9%. Tas provizoriski ļautu samazināt pārtikas cenas par 12–16%.

Otrkārt, ļoti rūpīgi jāvērtē nodokļu likmju palielināšana un to ietekme, jo tas ir pretrunā valsts amatpersonu apgalvojumam par cenu samazināšanu pārtikai. Katru gadu pieņemtais valsts budžets Saeimā ir izaicinājums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, kā tikt galā ar tā radītajām papildu izmaksām. Uzņēmējiem tas nozīmē būt radošiem un atrast jaunus veidus, kā kļūt vēl efektīvākiem un darboties ar maksimālu rentabilitāti. Bet, protams, tam ir arī limiti.

Treškārt, jāveicina ilgtspējīga valsts politika, lai ienākumi mājsaimniecībām palielinātos straujāk nekā izdevumi. Svarīgi, lai cilvēkiem pēc maksājumiem par komunālajiem pakalpojumiem, nodokļiem un nodevām paliek vairāk naudas, kā arī 

nepieciešama visaptveroša valsts programma labklājības līmeņa celšanai ar kvalitatīvu izglītību, pievilcīgu investīciju klimatu, kvalitatīvu valsts iestāžu darbu, zemu korupcijas līmeni un komfortablu dzīves vidi.

Izvēlamies nodokļu bāzes attīstību ilgtermiņā, pamatojoties uz iedzīvotāju labklājības pieaugumu.

Pārtikas cenu pieaugums ir novērojams ne tikai Latvijā, bet arī pārējā Eiropā un citos pasaules reģionos, tostarp ASV. Viens no faktoriem, kas nosaka galaproduktu izmaksas, ir izejvielu pieejamība un to cenu dinamika pasaules biržās un starptautiskajos tirgos. Efektīvākais risinājums ar lielu ietekmi uz galaproduktu cenu ir samazināts PVN primārajām pārtikas kategorijām, kas nodrošinātu kvalitatīvu ēdienreizi.

Latvijā ir samazinātā 12% PVN likme vietējiem dārzeņiem un augļiem, kas ir vērtējami pozitīvi, bet dārzeņi veido diezgan nelielu ikdienas patēriņa daļu. Eiropas valstīs lielākoties ir samazināta PVN likme gandrīz visām pamatgrupām – maizei un graudaugiem, piena produktiem, gaļai un zivīm, dārzeņiem un augļiem, kā arī olām. Būtībā mūsu reģionā samazināts PVN šīm pārtikas produktu grupām nav tikai Dānijā un Baltijas valstīs.

Arī Ziemeļeiropas valstīs darbojas samazinātās PVN likmes princips noteiktām pārtikas kategorijām. Piemēram, Norvēģijā likme ir 15%, Somijā – 14%, Zviedrijā – 12%. Polijā nesen paaugstināja PVN likmi uz 5% (standartlikme ir 23%) agrākās 0% likmes vietā, kas tika ieviesta 2022. gadā, lai sekmētu pārtikas pieejamību iedzīvotājiem straujas inflācijas apstākļos. Vācijā pārtikas produktu grupām ir samazinātā 7% PVN likme. 

Īrija ir zināma ar nulles PVN likmi pārtikas pamatproduktu grozam.

Samazinātās likmes pārtikai ir vairumā Eiropas valstu, un tās galvenokārt ir robežās no 5–10%.

Valsts ar saviem lēmumiem rada inflāciju, palielinot nodokļus un nodevas, kas ietekmē, no vienas puses, uzņēmējus, palielinot produkcijas un pakalpojumu pašizmaksu, no otras puses – samazina iedzīvotāju pirktspēju. Ja valdības nodoms ir palielināt pārtikas pieejamību iedzīvotājiem, tad šis ir svarīgs aspekts, kas jāņem vērā. Piemēram, palielinot akcīzes nodokli degvielai, palielinot uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa likmes, kā arī paaugstinot dabas resursu nodokli.

Šādām izmaiņām ir visaptveroša ietekme uz uzņēmējdarbību, jo tādējādi pieaugs izmaksas gan izejvielām un ražošanas procesam, gan loģistikai, gan arī tirgotājam. No otras puses, samazināsies arī iedzīvotāju pirktspēja, jo darbaspēka nodokļu reforma nespēs kompensēt produktu un pakalpojumu sadārdzinājumu. Jau tagad iedzīvotāji saņem paziņojumus par komunālo pakalpojumu sniedzēju izmaksu kāpumu, piemēram, par atkritumu izvešanu, kā arī pieaugs degvielas cenas un transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklis. Turklāt ietekme ir visaptveroša – iznākumā var droši teikt, ka turpinās pieaugt arī daudzi citi pakalpojumi gandrīz pilnīgi visās sfērās, kas nozīmē, ka dzīve Latvijā kļūs vēl dārgāka un pirktspēja mazāka.

Ja valdības mērķis ir palielināt iedzīvotāju pirktspēju, tad būtu jāsāk ar izmaksu ietekmējošu nodokļu moratoriju. Ar šo domāju moratoriju enerģijas tarifiem un akcīzes nodoklim degvielai.

Vēl būtisks faktors ir darbaspēka izmaksas, kas ietekmē privāto sektoru, tostarp ražotājus un lauksaimniekus. Jau otro gadu vidējais atalgojums publiskajā pārvaldē ir augstāks nekā privātajā, kas nozīmē, ka privātajam sektoram ir jāpielāgojas un jāceļ atalgojums darbaspēkam, kas savukārt likumsakarīgi ietekmē produkcijas pašizmaksu.