Labiem nodomiem bruģēts ceļš. Iestudējuma "Kalifornijas pakalni" recenzija

Neticami, bet fakts. Tik svaiga rietumpuses dramaturģija uz mūsu skatuvēm parādās reti. Pagājušā gada janvārī Džeza Batervērta "Kalifornijas pakalni" piedzīvoja pirmizrādi Vestendā, un šodien to jau varam skatīties Dailes teātrī Mārtiņa Eihes režisoriskajā versijā.

Ja tā turpināsies, nebrīnīšos, ka otrajā direktorijas periodā Juris Žagars piepildīs savus ambiciozos sapņus un atvērs Dailē "Barbican Centre" reģionālo filiāli. Jauki, nebūs jāmaksā 19 eiro par iebraukšanu Anglijā un jaunāko britu dramaturģiju profesionālā izpildījumā varēsim baudīt tepat uz vietas.

Batervērta luga ir izteikti daudzslāņaina ģimenes drāma, kas aizkustinoši un laikā izvērsti stāsta par zaudētiem sapņiem, izplēnējušām cerībām un noklusējumiem, par kuriem, iespējams, vajadzēja runāt īstajā brīdī un vietā. Autors saka: "Luga tapa pēc tam, kad man pietrūka māsas. Viņa nomira. Es nebiju tādu pieredzi piedzīvojis un gribēju par to uzrakstīt." Ar ikdienišķās norisēs ieslēptiem trāpīgiem novērojumiem, ar smalki izsvērtiem emocionālās rezonanses punktiem rūpīgi izstrādātais teksts, kuru uz skatuves papildina melodiskās atbalsis, vienkārši neļauj publikai palikt pasīva vērotāja pozīcijā. Ar vieglu humoru savītie sadzīves motīvi un rūgtās atziņas iekustinās ne vienu vien zobratiņu mūsu pārdomu mehānismos. Divos secīgos laika posmos ar visai atšķirīgiem dzīves stiliem autors ir ietvēris ne tikai stāstu par mātes un četru meitu attiecībām un audzināšanu, bet arī par to, kur reizēm aizved mūsu labiem nodomiem bruģētie ceļi.

Māsas – (no kreisās) Justīne Skutāne (Glorija jaunībā), Sintija Ceplauska (Rūbija jaunībā), Gerda Igaune (Džiliana jaunībā) – dzied lieliski, topošo aktrišu skanīgie vokāli skan perfekti un viņu iestudētais priekšnesums (horeogrāfe Liene Grava) ir nevainojams pēckara muzikālā stila paraugs. Ceturtā māsa – Daniela Muižniece (Džoana jaunībā) – nav fotogrāfijā.

Foto: Marko Rass/Publicitātes

Izrāde sākas ar telpiski (scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe) un stilistiski izvērstu ģimenes dzīves ainu Blekpūlas viesu nama plašajā virtuvē, kur Veronika ar meitām gatavojas vēlreiz paslīpēt priekšnesumu, ko varētu piedāvāt kādam nopietnam producentam, lai viņš nodrošinātu iecerētā ansambļa "Web Sisters" uzstāšanos populārā šova programmā. Māsas – Glorija (Justīne Skutāne), Džiliana (Gerda Igaune), Rūbija (Sintija Ceplauska) un Džouna (Daniela Muižniece) – patiešām dzied lieliski, topošo aktrišu skanīgie vokāli skan perfekti un viņu iestudētais priekšnesums (horeogrāfe Liene Grava) ir nevainojams pēckara muzikālā stila paraugs, kuru novērtēs ne tikai darījumos slīpētais producents Luters Seintdžons (glancīgs mačo tēls ierastā Ginta Grāveļa izpildījumā), bet arī skatītāji.

Aiz viesu nama "Sea View" logiem, caur kuriem gan nekādi nevar ieraudzīt jūru, rit 1958. gads, un mūzikas cienītāji jau jūsmo par Elvisu Presliju un lielajiem džezmeņiem, bet māsu izpildītā dziesma ir tieša savu popularitāti sen pārdzīvojušā "Andrews Sisters" trio kopija. Tāds arguments pārsteidz Veroniku nesagatavotu. Viņas lolotais sapnis – caur meitām sasniegt to, ko pašai apstākļu dēļ dzīvē piepildīt neizdevās, – draud sabrukt. Viņas nelokāmā pašapziņa ir iedragāta, producenta atteikums izraisa tādu apjukumu, no kura ātri atgūties nav iespējams, un māte pieņem lēmumu, kas neatgriezeniski ietekmēs visu māsu tālāko dzīvi. Vita Vārpiņa teic, ka Veronikas lomas atslēga ir taurenis, un to ļoti skaidri var saskatīt aktrises izvēlētajā un režisora akceptētajā lomas zīmējumā. Veronika savā dzeltenajā kleitā burtiski lidinās pa skatuvi un aktrises kustību trajektorija ir tikpat neprognozējama kā tauriņam. Viņa impulsīvi izrīko meitas, viņas uzmanība lēkā no viena priekšstata uz otru, atklājot rakstura iezīmes, kas noteikušas Veronikas līdzšinējo dzīvi, bet šajā gaisīgajā tēlā aktrise pamanās inkrustēt tos izvēles un rīcības momentus, kas nekad nezaudē savu nozīmi un caur māti iegulst bērnu tālākajos likteņos. Izrādes pirmā daļa beidzas ar Veronikas kluso piekrišanu Džoanai un Sentdžonsam doties uz apartamentu, lai akustiski intīmā gaisotnē producents varētu ieklausīties meitenes balsī.

Otrais cēliens mūs pārceļ uz 1976. gadu. Viskarstākā vasara Blekpūlā. Māte mirst no vēža, un meitas pulcējas vecajā viesu namā, lai kopīgi pašķīdinātu aizgājušo gadu nogulsnes džina glāzē un pašķetinātu atmiņas. Džila (Ieva Segliņa) ir palikusi vecmeitās, dzīvo kopā ar māti, rūpējas par viņu un neuzskata, ka liktenis bijis netaisnīgs. Rūbija (Jana Herbsta), liekas jautri aizvadījusi hipiju ziedu laikus, tagad ir divu bērnu māte, kas raizējas par visu un visiem. Glorija (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) arī ir precējusies, taču nēsā sevī kaut kādas pastāvīgas dusmas un neapmierinātību uz visu pasauli, sliecoties atbalstīt jebkādus radikālus situāciju risinājumus. Džoana (vēl viens kolorīts Vitas Vārpiņas iznāciens) ir lugas un izrādes galvenā intriga un noslēpums. Dzīvo kaut kur Kalifornijā, divdesmit gadus neuztur nekādus sakarus ar ģimeni, un nav skaidrs, vai viņa atbrauks uz mātes bērēm vai ne. Aktrišu ansamblis darbojas saskaņoti un psiholoģiski pārliecinoši, savstarpējie dialogi ar rūpīgi pieskaņotām muzikālajām atsaucēm veido pievilcīgu gaisotni un priecē ar vokālo un artistisko meistarību, neļaujot izrādei pārvērsties izklaidējošā mūziklā.

Džoana, protams, pēdējā mirklī ierodas, un lielais noslēpums, kas tik ļoti ietekmēja māsu dzīvi, atklājas kopā ar atziņu, ka Džoanai bija tiesības uz savu likteni. Aktierspēlē, mūzikā un horeogrāfijā ietvertais lugas sižetisko motīvu savijums savelkas aizkustinošā fināla ainā, kurā iezīmējas sēru procesa dziļākā būtība: kaut kas vienkārši ir jāatstāj pagātnē, lai dzīve turpinātos.

Tā saucamās "well made play’s" lielākoties nav paredzētas saasinātai ideju vai konceptu izvēršanai uz skatuves, jo pamatā balstās uz nepārtraukto un nenovēršamo dzīves plūdumu. No režisora tās prasa kaut ko līdzīgu izlīdzinātai pieejai visās izrādes komponentēs, lai publikas uztvere neieķertos kādā tīši izliktā šķērslī, un Mārtiņš Eihe savā iestudējumā to arī ļoti profesionāli izdara. Ir fiksētas situācijas, kurās atklājas personāžu rīcība un motivācijas, ir apstākļi, kas ietekmē lugas varoņu izvēli un spiež pieņemt nepārdomātus lēmumus un pievilcīga aktieru spēle, kas to visu pārvērš dzīvās bildēs, kurās skatītājs bez grūtībām atpazīst cilvēka reālo dzīvi. Protams, autors to visu vērpj ap tēmām, kuras viņam šķiet saistošas vai aktuālas, un šajā savērpumā ievijas tie grūti atbildamie jautājumi, kas ikdienas dzīves plūdumā it kā paslīd garām, bet teātris teic, ka tie bija svarīgi un mudina skatītāju pašam par tiem padomāt. Varbūt Batervērta lugas iestudējums Dailē mūs padarīs nedaudz jūtīgākus pret tiem ģimenes dzīves aspektiem, kurus karjeras vai citu iemeslu dēļ kādreiz neesam pienācīgi novērtējuši.

Vita Vārpiņa Valentīnas lomā un Gints Grāvelis – producents Luters Seintdžons.

Foto: Marko Rass/Publicitātes

Uzziņa

Džezs Batervērts, "Kalifornijas pakalni", iestudējums Dailes teātrī

• Režisors Mārtiņš Eihe, scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmumāksliniece Madara Botmane, muzikālaiskonsultants Juris Vaivods, horeogrāfe Liene Grava, gaismumākslinieks Reinis Zalte.
• Lomās: Vita Vārpiņa, Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Jana Herbsta, Milēna Miškēviča, Valts Pūce, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks, Dainis Gaidelis, Justīne Skutāne, Gerda Igaune, Sintija Ceplauska, Daniela Muižniece.
• Nākamās izrādes: 10., 26. aprīlī.

Viedokļi

• Dace Poļikarpova: "Tie, kas grib redzēt teātri kā teātri, klasiku, iesaku."
• Inta Lidemane: "Izrāde patika, palika pārdomas rosinoša pēcgarša. Var iet droši, ja patīk klasisks teātris bez eksperimentiem."
• Lelde Kaleja: "Man izrāde patika, jo seno tradīciju, labā nozīmē klasiskais teātris. Atsevišķi aplausi un bravo Vitai Vārpiņai!!! Lai veicas!"
• Ilvija Pūce: "Izrāde nav nevajadzīgi gara, nebūt nav skumja, drīzāk otrādi, bet vienā brīdī trāpa pa pakrūti no visa spēka, lai gan nenotiek nekāda jūtināšana."

Dailesteatris.lv.