Vēl relatīvi nesen, vērojot notikumus Mihaila Saakašvili pārvaldītajā Gruzijā, gribējās uzskatīt, ka vēstures līkloči beidzot pavēruši gaišu izaugsmes ceļu ne mazums ciešanu pieredzējušajai Dienvidkaukāza valstij. 

ēc Rožu revolūcijas 2003. gada rudenī sākās augšupeja, kādu visdrīzāk reti kurš bija gaidījis. Līdz tam trīs karus pārcietusī tikai nedaudz par Latviju teritoriāli prāvākā Gruzija bija sasniegusi gandrīz vai pašu krīzes maksimumu un tādēļ pirmie gruzīnu panākumi šķita gandrīz vai sensacionāli. Tomēr valsts piedzīvoja daudz izmaiņu, attīstījās viss, sākot ar finanšu sektoru, ceļu būvi un vīnkopību – arī šī vēsturiskā nozare iepriekš atradās drūmā stāvoklī. Būtiski piebilst, ka tika veidota jauna policija un – gandrīz vai neticami – uz ceļiem pazuda tur iepriekš pastāvējusī korupcija. Gruzija sāka veidot jaunu un modernu armiju, attīstīja dažādu ieroču un bruņojuma ražošanu. Valsts arī skaidri definēja savu ārpolitisko kursu, nākotni nepārprotami saistot ar Rietumu demokrātijām. Tas labi izskatījās no Rietumiem, un maz kas domāja, ka to pilnībā noraida vecie Gruzijas saimnieki Maskavā. 

Var pieņemt, ka tur jau sen strādāja pie Gruzijas "savaldīšanas" plāna, kurā kā noderīgie idioti labprāt iesaistījās Vācijas un Francijas līderi. 

Viņu balsis bija noteicošās, lai 2008. gadā gruzīni un arī ukraiņi faktiski saņemtu noraidījumu ātrai kustībai uz dalību NATO. Tas bija pavasarī,