Suns ir cilvēka labākais draugs un spēj raisīt mūsos tik daudz prieka un pozitīvu emociju. Ne velti pasaulē un Latvijā arvien lielāku popularitāti iegūst kanisterapija – viens no papildu rehabilitācijas veidiem, kurā izmanto speciāli apmācītu suni. Lai uzzinātu vairāk par šo terapiju, uz sarunu aicinājām kinoloģi un kanisterapijas asistenti Daci Raudziņu no Talsiem.
Kanisterapijas aizsācēja Latvijā
“Par kanisterapiju pirms 14 gadiem uzzināju no Talsu kinoloģiskā kluba vadītājas Svetlanas Matvejas, kura bija atgriezusies no iepazīšanas nodarbībām Polijā. Klausoties viņas stāstījumā par redzēto, arī mani tas ieinteresēja, jo Latvijā tolaik neviens ar kanisterapiju nenodarbojās. Biju skatījusies tikai ārzemju televīzijas raidījumus, un tas šķita ļoti interesanti, ko gribētu iemācīties,” atceras Dace Raudziņa. Suņa gan tolaik viņai nebija, bet apstākļu sakritības dēļ drīz ģimenē ienāca bīgla šķirnes kucīte Odrija. To pierunājusi paņemt kolēģe.
“Suns bija iegādāts kolēģes paziņu bērnam. Kā tas bieži notiek, ne bērns, ne viņa vecāki netika ar suni galā, tāpēc meklēja tam citas mājas, un suns nonāca pie manis,” stāsta kinoloģe. Sākums bijis grūts, jo suns bijis emocionāli cietis, un līdz sapratnei un paklausībai pagājis ilgs laiks. Tomēr vēlāk bīgls ar savu saimnieci veiksmīgi nostrādājis kā kanisterapijas suns astoņus gadus.
Sākumā apmācība un eksāmens notika tikai Polijā, kur kanisterapijas asistenta sertifikātu ieguva arī Dace Raudziņa. Bet tagad var mācīties arī pie mums.
Latvijā tajā laikā par šo terapiju neviens neko nebija dzirdējis, tāpēc Dace Raudziņa ar savu suni darbojās kā brīvprātīgā Talsu sākumskolā, kuru apmeklēja arī bērni ar īpašām vajadzībām. Pamazām interese par kanisterapiju pieauga, un ar pašvaldības finansiālu atbalstu kanisterapeite vadīja nodarbības arī Stiklu un Pelču speciālajā internātpamatskolā, kā arī citās iestādēs.