Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara laikā un sākoties padomju okupācijai, no Latvijas bēgļu gaitās devās vairāk nekā 100 000 latviešu. Aptuveni 20 000 tautiešu ieceļoja Austrālijā ar domu šeit pavadīt trimdas laiku, lai pēc tam atgrieztos dzimtenē. Savukārt 6000 mūsu tautiešu apmetās Melburnā un tās priekšpilsētās. 

Viņu vidū bija arī liepājnieku Žaņa un Marijas Leontīnes Ošu ģimene ar diviem mazgadīgiem bērniem – meitu Valdu un dēlu Juri Andreju. Vēstījot par ceļojumu uz Austrāliju, šo rindu autore vietumis tajā iepīs arī vairākus faktus no šīs dzimtas pārstāvju biogrāfijām. Tas tādēļ, lai lasītājam rastos pilnīgāks priekšstats par to, kā tālajā kontinentā pēc Latvijas okupācijas ir dzīvojuši un ko spējuši, kā arī nespējuši sasniegt mūsu tautieši.

Brauciens uz Austrāliju, it īpaši uz Viktorijas štata galvaspilsētu Melburnu, bija ne tikai sena sapņa piepildījums apmeklēt šo tālo un latvieša izpratnē tik svešādo valsti, bet arī iespēja pabūt vietās, kas saistītas ar to dzimtas piederīgo, kuri kara laikā devās bēgļu gaitās, dzīves posmiem.

Senā sapņa piepildīšana ilga 23 stundas, jo aptuveni tik ilgs laiks ir nepieciešams, lai nolidotu vairāk nekā 15 000 kilometru, kas Melburnu šķir no Rīgas. Nokļūstot galamērķī, pulksteņi jāpagriež septiņas stundas uz priekšu. Pirmajās dienās šķiet, ka diena ar nakti un ziema ar vasaru, it kā gribēdamas tevi muļķot, ir apmainījušās vietām, taču pierast pie Viktorijas štata galvaspilsētas ritma iespējams pavisam ātri.