Otas triepieni un skatītāja iztēle. Saruna ar Andri Eglīti

Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē uzstādīts jauns, unikāls lielformāta mākslas darbs. Simt divdesmit kvadrātmetru liels gleznojums ir iemontēts Lielās zāles dzelzs priekškarā. Mākslas darba autors ir viens no izcilākajiem mūsdienu latviešu gleznotājiem Andris Eglītis.

Kas gan nezina, ka dzelzs priekškaru, kas, starp citu, vienīgais palicis tas pats vecais pēc Operas pēdējās restaurācijas pagājušā gadsimta beigās, nolaiž lejā starp skatuvi un zāli ugunsgrēka gadījumā, nedod dievs… Bet, ja šo priekškaru nekad neredzētu skatītāji, nebūtu taču vērts to apgleznot, vai ne? 

Skatītājiem jau bija iespēja skatīt Andra Eglīša gleznojumu Kurta Veila mūzikas programmā kabarē noskaņās "Tāda ir dzīve…" 6. maijā un pasaulslavenā amerikāņu baritona Tomasa Hempsona koncertā vakar 10. maijā. Abi koncerti notika ar nolaistu dzelzs priekškaru, veidojot īpašu akustiku kamermūzikas atskaņošanai. Gleznojums būs skatāms arī pirms atsevišķām operas un baleta izrādēm, kā, piemēram, operas "Nabuko", kur apgleznoto dzelzs priekškaru izmantos kā scenogrāfijas elementu.

Dzelzs priekškara gleznojums – Latvijas Nacionālās operas Lielās zāles interjeru papildinošais laikmetīgās mākslas darbs – veido organisku saspēli starp dažādiem laikmetiem – 19. gadsimta beigām, kad tapa Lielās zāles interjers, un mūs- dienām.

Mākslinieka Andra Eglīša lielformāta gleznojuma idejas pamatā ir dabas un kultūras, iztēles un realitātes, abstrakcijas un priekšmetiskuma, materiālā un nemateriālā attiecības.

Ar gleznotāju, tēlnieku, nepraktisku amatnieku un pa reizei scenogrāfu, kurš eksperimentē mākslā, dzīvē un iespējās, ko piedāvā pasaule, Andri Eglīti tiekos Sarkandaugavas, Andrejsalas un Skanstes robežpunktā, pamestās tekstilrūpnīcas "Boļševička" teritorijā māk- slinieka darbnīcā.

Dzelzs priekškara apgleznojuma atklāšanā Operā sacījāt, ka šis darbs prasījis trīs gadus. Tad jau tas atkal īsts zemes darbs tādā pamatīguma un metaforiskā izpratnē, runājot līdzībās par jūsu "Zemes darbiem", kas tieši pirms desmit gadiem saņēma Purvīša balvu...

Ja godīgi, pirmie divi gadi pagāja, meklējot dzelzs priekškara gleznojuma tehniskos risinājumus. Līdz šim tāda pieredze nav bijusi, ka uz dzelzs priekškara tiek uzgleznots mākslas darbs (starp citu, lai augšējos fragmentus piestiprinātu, Operā talkā aicināja divus alpīnistus. – V. K.). Īstenībā noteicošā sajūta par kopiespaidu un atmosfēru radās diezgan ātri, bet ceļš līdz konkrētam rezultātam bija diezgan ietilpīgs. Līdzīgi kā ar griestu gleznojuma pasūtījumu Prezidenta pilī. Tur arī rezultāts bija viena glezna, bet aisbergs apakšā liels un pamatīgs. Kamēr iztausta strupceļus un atrod īsto ceļu. Ir patīkami, ka var tādu pamatīgu procesu ieguldīt, kas var būt ne acīm redzamā, bet kaut kādā veidā parādās gala rezultātā.

Operas Lielā zāle ar nolaistu apgleznoto dzelzs priekškaru.

Foto: Jānis Keris / Latvijas Mediji

Ēkas, lielas instalācijas, vēl savvaļa Drustu pusē… No kurienes jums tā jauda tik apjomīgiem, liela vēziena darbiem?

Nav jau tā, ka man piemistu tikai lielummānija. Mēdzu gleznot un veidot arī mazus darbiņus. Bet, par liela izmēra gleznām runājot, tās tomēr strādā savādāk. Iespaids ir citāds. Un esmu atklājis, ka lielajā mērogā jūtos ļoti komfortabli.

Taču tā arī neatklājāt, no kurienes tā jauda un vēriens...

Kā lai es to zinu!

Varbūt vectēvs zēnībā ielicis rokā smagāku lāpstu...

Manam tēvam (ilggadējs pasniedzējs Rozentāla mākslas skolā, strādājis kombinātā "Māksla", profesionāls biologs un aizrautīgs fotogrāfs Uldis Eglītis. – V. K.) arī piemita zināma lielummānija (pasmaida). Kaut kas man ļoti patīk tajā izaicinājumā dabūt atbalsta punktu, lai izkustinātu zemeslodi.

Vai citu radītos mākslas darbos arī meklējat pamatīgumu un dziļumu?

Ir ļoti dažādi. Jā, kaut kādu dziļumu un inteliģenci es arvien meklēju, bet tas nenozīmē, ka tas nevar būt viegli radīts darbs.

Kā jūs pats raksturotu savu Operas dzelzs priekškara gleznojumu?

Tas iecerēts kā dinamiska, iztēli rosinoša kompozīcija, kurā ir nolasāma gaismas un telpas atmosfēra, kā arī formu un apjomu dinamika, taču tās priekšmetiskums nav vārdā nosaucams, tas aicina skatītāja iztēli ceļot interpretācijās. Sižetiski gleznojums balstās darbu ciklā "Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi. Aļģes", kura pamatā ir poētiski pētnieciska mijiedarbošanās ar aļģēm, tās izmantojot gan kā vizuālu tēlu, gan arī kā glezniecības un tēlniecības materiālu. 

Aļģes mani fascinēja ar savu īpatnējo pirmatnējo formu un attēlu veidošanas potenciālu, radot iztēli rosinošas asociācijas un mudinot tām atbildēt ar glezniecības valodas žestiem. Procesa gaitā aļģes tika pētītas, tvertas uz audekla, kaltētas, veidotas, apgleznotas... Nākamajā darba stadijā no aļģēm tika veidotas abstraktas ainavas ar specifisku gaismu un atmosfēru. 

Viens no vizuālās izteiksmes līdzekļiem ir arī dzelzs priekškara rāmis, tam veidojot kompozicionālas attiecības ar gleznojumu. Gleznojuma toņu, krāsu un formu dinamika radīta kontrastējošās, bet savstarpēji papildinošās attiecībās gan ar operas zeltaini krāšņo interjeru, gan dzelzs priekškara rāmja robustumu. 

Gleznas vizuālā tēlainība un emocionālā intonācija ir saspringti dramatiska, raisot asociācijas ar ģeopolitisko un ekoloģisko situāciju pasaulē, taču tā vienlaikus ir dzīvi apliecinoša un cerīga.

Bet kāpēc dzelzs priekškara apgleznojumam izmantojāt tieši aļģes un darbus par aļģēm, nevis kādu citu?

Kad jau biju nonācis pie pamata sajūtas par priekškara gleznojumu, pērnvasar sāku strādāt ar aļģēm, un kaut kas nedeva miera un intriģēja šajās attiecībās. Un tad vienā brīdī it kā "noklikšķēja", ka aļģes ir īstais materiāls dzelzs priekškaram.

Bet sākās viss ļoti triviāli. Pērnvasar savvaļas izstādes dīķī sāka augt aļģes, un es tās cītīgi makšķerēju ārā. Es velku ārā, bet tās tikai aug, es rauju laukā, bet vietā jaunas… Šis darbiņš bija pamatīga cīņa un pārņēma visu manu apziņu. Kaut kas šajā procesā mani apbūra ar savu nesaprotamību, ar to, ka tas ir kaut kas netverams un vienlaikus mistisks, pirmatnējs. Aļģes, starp citu, īsti nav ne augs, ne dzīvnieks. Un gan materialitātes, gan vizualitātes ziņā tas viss urdīja manu iztēli. 

Savvaļas dīķa aļģes darba procesā Operas dzelzs priekškara apgleznojumam.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Plašāk domājot, mācos meklēt jaunus sadzīvošanas veidus ar dabu. Modernisma laika cilvēks jau pieradis domāt, ka viņš dabu var mēģināt kontrolēt, valdīt pār to un pakļaut. Bet, kad esi sapratis, ka tas varbūt nemaz nav īstais veids, kā attiekties pret pasauli, tad nu tiek meklēti jauni, savādāki sadzīvošanas un arī sapratnes ceļi. Ir pat teorijas par kolektīvo apziņu un to, ka arī augiem ir jūtas.

…un tie spējot pat nodot ziņas cits citam – gan labas, gan par draudošām briesmām.

…un ka visi, arī cilvēki, eksistējam kopīgās apziņas laukā. Mana ņemšanās ar aļģēm arī sākumā bija ļoti mulsinoša. Es sapratu, ka man tur kaut kas patīk un mani interesē, bet es arī nevaru īsti paskaidrot, kas tas ir. Bet prāts visu laiku urda un vēlas, lai tu paskaidro! Interesants process, kura laikā es it kā mēģināju noklusināt prātu un ļauties cita veida saskarsmei.

Mecenāts un mākslas zinātājs Jānis Zuzāns, ar kura atbalstu tapis jūsu lielformāta mākslas darbs, tā atklāšanā Operā sacīja, ka viņš dzelzs priekškara gleznojumā nesaskatot aļģes, bet gan spilgtas liesmas. Un kāds varbūt ieraudzīs vēl ko citu…

Un ļoti labi! Kopumā mani interesē attiecības starp attēlojošo un abstrakto glezniecībā. Bet būtībā katra glezna vienkārši ir abstrakti otas triepieni un skatītāja iztēle. Jā, var teikt, ka glezna ir krāsa uz audekla. 

Tur nav ne liesmu, ne aļģu – tas viss rodas skatītāja iztēlē. 

Man pašam bija svarīgi un interesanti savienot šīs abas lietas – realitāti un iztēli. Un man liekas, gleznojumā tas arī izdevās. Ir sajūta, ka ir gan gaisma, gan forma, gan telpa, un šķiet, ka attēlots kāds priekšmets vai kaut kas reāls, bet tu to nevari nosaukt īsti vārdā. Tāpēc tavai iztēlei ir kur spēlēties. Vari skatīties un katru reizi varbūt ieraudzīt ko citu. Bet tajā pašā laikā gleznojumam ir arī noteikta intonācija jeb noskaņa un izteiksme. 

Publikai Operas namā, gribi vai ne, nāksies uz šo gleznojumu skatīties stundu vai pusotru, atkarībā no koncerta ilguma. Un man likās svarīgi, ka glezna nav plakātiski tieša, viennozīmīga, uz kuru apskaties, un viss skaidrs, bet visu laiku iztēlei ir ko darīt. Tu vari skatīties un spēlēties ar savu fantāziju. Mani arī pašu ļoti interesē aiziet uz pirmo vai otro koncertu ar nolaistu dzelzs priekškaru (koncerti notika, kad šis žurnāla numurs jau bija ceļā pie lasītāja un tādēļ nevaram māksliniekam pajautāt par iespaidiem. – V. K.) un izdzīvot to procesu. Jo atkarībā no tā, kas skanēs koncertā, arī attiecības ar gleznu skatītājam, iespējams, mainīsies. Gleznas pasaule varētu būt labā sadarbībā ar notiekošo uz skatuves.

Kā jūs teiktu, kas ir laba glezna?

To noteikt nemaz nav skaidra un vienkārša lieta. 

Man mākslā liekas svarīgi, ka tiek iemīti jauni ceļi. Un dažkārt gadās, ka tie, kurus nenomāc akadēmisko zināšanu smagums, varbūt spēj pat kaut kā svaigāk domāt.

Bet tajā pašā laikā profesionālisms atklājas tajā ziņā, ka zina mākslas attīstības ceļu, vēsturi, katra jauna glezna nostājas kaut kādās noteiktās attiecībās ar iepriekšējām. Un arī tas ir viens veids, kā vērtēt.  Bet viena no mākslas burvībām, nezinu, ir tāda, ka tu kā skatītājs vienmēr iedziļinies un uzdod jautājumus, uz audekla uzliktais ir labi vai slikti, tas tevi aizrauj vai ne. Kā saka, ir labi, ja māksla liek domāt.

Tātad arī strīdēties drīkst…

Un pat vēlams!

Kādi notikumi pasaulē un cik lielā mērā ietekmē mākslinieku un to, ko viņš rada?

Ietekmē ļoti un neizbēgami. Gan radošā pasaule, gan visi šobrīd patur prātā, ka Ukrainā ir karš. Tas nenozīmē, ka par to ik uz soļa jārunā, jārāda vai it visiem mākslas darbiem jāpieskaras šai tēmai, bet kā fona sajūta karš ir klātesošs. Mākslinieks ir tāds sūklis, kas uzsūc apkārt notiekošo un izreaģē caur sevi. Un caur radīto mākslas darbu piedāvā skatītājiem savu attieksmi.

Šķiet, viena no radoša cilvēka, mākslinieka privilēģijām ir brīvība. Bet kas jūs aizrauj un pamudina veidot scenogrāfijas Operā, teātra izrādēm, festivāliem? Esat veidojis scenogrāfiju festivālam "Piena svētki" un izrādēm "Dzīvnieks" Latvijas Nacionālajā teātrī, "Pazudušais dēls" Valmieras Drāmas teātrī, "Traktoperai" Valmieras teātra festivālā un "Koku operai", kas izrādīta festivālos "Homo Novus" un Sansusī, kā arī "Mustarindā" Somijā.

Ir saistoši nonākt komandā. Ja visu laiku sēdi viens pats savā darbnīcā, vari aiziet kaut kādā "kosmosā", savā pasaulē, atrauties no realitātes. Un teātrī valda tā kolektīvā aura un gaisotne, kad visi strādā pie vienas lietas, stīvējas vai liek kopā enerģiju. Atšķirībā no darba vienatnē esi daļa no kāda lielāka organisma. 

Bet situācijas var būt dažādas. Ir režisors, kas mākslinieku un scenogrāfu vairāk redz kā izpildītājus savai idejai, cits kā radošu pienesēju. Man kā scenogrāfam ir daudz patīkamāk, ja režisors iedod lauku, kur es pats ar savu redzējumu uz pasauli varu nākt iekšā kopējā skatījumā. Un ideālā gadījumā, ja sadarbība ir savstarpēji papildinoša, aktiera un režisora enerģijai un redzējumam es varu pielikt kaut ko klāt. 

Tā kā nāku no vizuālās mākslas lauka, man arī par scenogrāfijām patiktu domāt kā par pašvērtīgām instalācijām, kuras varbūt tik burtiski neilustrē stāstu, bet uzbur savu tēlu pasauli, kas izrādei piešķir papildu dimensiju.

…kā operā "Hamlets", kas bija jūsu pirmā sadarbība ar Operu…

Tā sanāca, ka vispirms bija piedāvājums par gleznojumu dzelzs priekškaram, bet, kamēr tas nonāca līdz realizācijai, pa vidu izveidoju scenogrāfiju operai "Hamlets". Tur sastapos ar mērogu un formātu. Operai veidotie deviņi gleznojumi ir pat lielāki par visu dzelzs priekškara gleznu. 

Strādājot pie tik liela formāta darbiem kā gleznojumi "Hamletam" un dzelzs priekškara gleznas, rodas tas foršais adrenalīns, kad nezini, kā visu izdarīt, bet ir azarts mēģināt. Protams, mazliet ir bail, jo nevari paredzēt, sanāks vai ne. Bet ir ārkārtīgi patīkams satraukums, ja viss izdodas, kā esi iedomājies. Tā ir ļoti laba sajūta. 

Dzelzs priekškara gleznojumam vispirms uzbūvēju grīdu, dažādas tehniskās palīgierīces, otas (īpaši lielu otu mākslinieks pats uzbūvējis, pamatu tai atrodot, radoši izmantojot sortimentu saimniecības preču veikalos. – V. K.). Kad sāku taisīt grīdu, likās neapjēdzami, kā tikšu galā. Bet, kad ar lielo otu nonācu uz audekla, sapratu, ka absolūti komfortabli jūtos.

Operas direktors Egils Siliņš neslēpa, ka ideju par apgleznotu dzelzs priekškaru viņš noskatījis Vīnes valsts operā, kur gleznojumu mainot vai ik gadu. Mēs nu būsim otrie aiz Vīnes ar šādu krāšņumu. Vai jūs pats Vīnes operā kādreiz esat bijis?

Neesmu gan…

Un kādas ir jūsu kā skatītāja attiecības ar operas mākslu?

Ir forši nest un turpināt tradīciju, bet man vairāk patīk eksperimentālāki darbi. Labāko operu līdz šim vēl neesmu redzējis.

Sacījāt, ka ierosmi dzelzs priekškara gleznojuma īstenojumam guvāt no aļģēm, kas sāka pārņemt jūsu savvaļas dīķi. Tiem, kas nezina, kas ir jūsu savvaļa, un kā tā radās?

Savvaļa ir mans īpašums, vieta meža vidū Vidzemē starp Drustiem un Jaunpiebalgu, kura jau kādus piecpadsmit gadus kalpojusi man kā brīvdabas darbnīca, tur zināmā mērā arī veidojas manas radošās attiecības ar dabu. Pēdējās trīs, šovasar būs jau ceturtā sezona, kad savvaļā notiek arī izstāde. 

Brīvdabas darbnīca ir kļuvusi par kultūrvietu, kur var baudīt gan mākslu izstādē, gan brist pa purvu un meža takām, sastopot mākslas darbus. Savvaļā notiek dzejas lasījumi, koncerti, un pērn tur tika uzbūvēts izstāžu paviljons "Pelēkais kubs", kas tur stāv cauru gadu, un izstāde ir atvērta divdesmit četras stundas diennaktī. Bez pieskatītājiem. Tur var braukt un brist, un skatīties, un izvēlēties bāzē sev piemērotākos gumijniekus, ja nav paņēmušies līdzi. 

Nu jau veidojam un plānojam šīs vasaras programmu. "Pelēkajā kubā" būs trīs mākslinieku – Harija Branta, Ingas Melderes un Mikko Hinca – darbu izstādes un Mākslas akadēmijas jauno kuratoru kursa veidota grupas izstāde. Savvaļas takas tiks papildinātas ar pāris jauniem darbiem blakus vairākiem desmitiem, kas jau visi kaut kur "paslēpušies" mežos, pļavās un arī uz ezera. Tiem nu nāks klāt jauni. 

Šogad mums iecerēta sadarbība ar līdzīgu mākslas vietu no Igaunijas. Sadarbībā ar kaimiņiem tapuši trīs darbi, kas nākamgad ceļos uz Tartu, 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Vasarā notiks arī vairāki koncerti un mākslinieku rezidences. 

Savvaļa ir tāda starpdisciplināra dažādu jomu satikšanās vieta, kur skan gan mūzika, gan dzeja, gan maņas priecē vizuālā māksla, gan klaiņo arī dažādi sēņotāji un ogotāji. Visi kopā tur satiekas.

Kādā no intervijām, runājot par mākslas iespaidu uz pasauli, citējāt starptautiski pazīstamā vācu mākslinieka Gerharda Rihtera zināmo teicienu, ka māksla ir cerības augstākā forma. Vai kādreiz dzīvē esat guvis apstiprinājumu šim apgalvojumam?

Par laimi, šad tad ir gadījies. Mazliet amizants piemērs. Manas grāmatas "Gaišs, apcirsts paralelograms" atvēršanā bija daudz cilvēku, jauks burziņš… Un tad viena meitene man sacīja apmēram tā – es jau sen gaidīju to mirkli, kad tevi satikšu, un tad es raudāšu... Un, turot rokās manu grāmatu, viņa publiski apraudājās. Tik ļoti tajā uzrakstītais un uzgleznotais viņu bija aizkustinājis.

Andra Eglīša grāmata par viņa mākslas principiem “Gaišs, apcirpts paralelograms” maijā saņēmusi nozīmīgu apbalvojumu – Eiropas Dizaina balvas bronzas godalgu

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Andris Eglītis

Latviešu mākslinieks.

• Dzimis 1981. g.
• Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un Augstāko tēlotājmākslas institūtu HISK Beļģijā.
• Studējis Mančestras Metropolitēna universitātē un Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts akadēmijā.
• Galvenokārt strādā glezniecības tehnikā un veido lielformāta arhitektoniskas instalācijas.
• 2013. gadā saņēmis Purvīša balvu par izstādi "Zemes darbi".
• 2015. gadā kopā ar Katrīnu Neiburgu veidojis instalāciju "Armpit" Latvijas paviljonam 56. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē, kam sekoja "Armpit California Edition" (2016) Koačellas Mūzikas un mākslas festivālā un instalācija "Will–o’–the–Wisp" (2016) Kochi-Muziris biennālē Indijā.
• Ārpus Latvijas darbi bijuši izstādīti personālizstādēs Krievijā, Beļģijā un Vācijā, piedalījies grupu izstādēs Indijā, Polijā, Itālijā, Beļģijā, ASV, Austrijā, Francijā u. c.
• Kopš 2008. gada bijis Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, no 2017. līdz 2020. g. – Glezniecības katedras vadītājs.
• Gada balva teātrī "Spēlmaņu nakts" nominācija "Gada scenogrāfs un leļļu mākslinieks".
• Bijis laulībā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu.
• Ir dēls Ludvigs.