Latvijas Nacionālajā operā un baletā 21. jūnijā izskanēja sezonas noslēguma Galā koncerts. Pie diriģenta pults galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, kurš nupat nosvinēja piecdesmit gadu dzimšanas dienu.

Ar Mārtiņu Ozoliņu tiekamies Operā galvenā diriģenta kabinetā, kura esot viņa mīļākā telpa šajā ēkā. Pie sienas Edgara Vārdauņa scenogrāfija "Turandotai", operas īpašums, kas nu "ieceļojis" Mārtiņa Ozoliņa kabinetā.

Mārtiņ, vai atceraties, kad pirmo reizi mūžā ienācāt Operā?

Pašu pirmo reizi droši vien neatceros, bet man ir foršas atmiņas no Emīla Dārziņa zēnu kora laikiem. Britena opera "Mazais skursteņslauķis", "Boriss Godunovs", "Turandota" – tās bija izrādes, kurās mēs kā zēnu koris piedalījāmies un palikušas spilgtā atmiņā. Grūti pateikt, man toreiz bija deviņi desmit gadi. No visām interesantām lietām puikas gan vairāk atceras to, kas apkārt. Tagad Rīgas Doma kora skolas zēniem, kas nāk uz operām, protams, ir svarīgi būt uz skatuves, bet cik aizraujošas lietas riņķī! Mums tolaik lielākais izaicinājums bija teātra ložas pirmajā stāvā. Tām bija speciālas atslēgas, bet mums plastmasas ķemmītes. Izlaužot zobiņus, varēja atslēgt durvis. Operas māju droši vien kājām gaisā apgriezām. Bet es nebiju no delverīgākajiem, biju diezgan paklausīgs. Diezgan daudz bērnībā nācu uz Operu arī kā skatītājs kopā ar mammu, kura mani veda skatīties arī citu teātru izrādes.

Vai jūsu vecāki arī no radošām aprindām?

Nē, no pavisam citām nozarēm. Es nu vienīgais baltais zvirbulis ģimenē.