Allaž smaidīgais un labvēlīgais, Latvijas un mūzikas mīlestības apgarotais Pēteris Vasks var būt arī skumjš un pat pikts. Kā jau katrs normāls cilvēks, kuram nav vienaldzīgas norises pašu zemē, Ukrainā un plašāk pasaulē. Kas nodarbina komponista prātu, kad nupat saņemtā Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu?

Termometra stabiņš dienā, kad viesojos pie Pētera Vaska, beidzot, kā ziemai piedien, noslīdējis zem nulles, un kokus klāj viegla sarma. Fotografēšana notiek viņa Pārdaugavas mājas plašajā pagalmā, kur vidū lepni izpleties ozols. 

Pēteris to atceras kā nelielu kociņu no laika, kad mājā saimniekojusi tante – profesionāla medmāsa ar Hamburgā iegūtu izglītību. Tagad te dzīvo komponists ar dzīvesbiedri Dzintru Geku-Vasku. Ziedu klēpji viesistabā atgādina par viņas neseno pusapaļo jubileju.

Pa ceļam uz tavu māju klausījos radio, kur viens no runātājiem klātesošos lūdza bez liekas domāšanas nosaukt trīs svarīgākās lietas katra dzīvē, kas bija kā uzdevums par vērtībām. Ko tu ātrumā nosauktu?

Esmu pateicīgs radītājam, ka nācu pasaulē un tā ir skaistākā zeme Latvija. Protams, visvairāk mīlu mūziku, kas ir arī mana profesija. Man nevajag hobijus vai ko citu, jo mana dzīve ir mūzikā, un tā ir vislielākā Dieva dāvana, kas piešķirta.

Testu esi izturējis, jo neaizmirsi pieminēt arī sevi. Radioraidījumā neviens to nedarīja.

Tomēr katrā dzīves periodā jūties mazliet savādāk.