11. februārī, dienu pirms leģendārā mūziķa Jura Kulakova aiziešanas mūžībā, kinoteātrī “Splendid Palace" notiks viņam veltītās dokumentālās filmas “Mākslas darbi rodas mokās” Latvijas pirmizrāde.

Šī ir astoņdesmit minūtes gara Latvijas un Lietuvas kopražojuma filma, kas tapusi Vides filmu studijā un kuras pirmizrāde mūsu kaimiņvalstī jau notikusi pērn novembrī. Galvenā režisore šim dokumentālajam stāstam par Juri Kulakovu ir Elizabete Gricmane, kuru aicināju uz sarunu, lai viņa atklātu filmēšanas aizkulises, jo galvenais varonis – rokmūzikas leģenda – dzīvē bija tikpat nepieradināms kā viņa skaņdarbi.

Kāds ir bijis tavs ceļš līdz kino?

Es to labi apzinos. Ģimenē biju vienīgais bērns un daudz laika mājās pavadīju viena, jo pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija grūti laiki un mani vecāki dažādos veidos centās tikt pie naudas. Cik vien sevi atceros, skatoties filmas, varēju uz brīdi aizbēgt no tādas nekontrolējamas, nezināmas ikdienas sev apkārt. Filmās bija pasaule, kurā patverties.

Tīņa gadi manā dzīvē bija smags periods, un to es vēlreiz negribētu piedzīvot, bet šķiet, ka tas jebkura cilvēka dzīvē ir trausls laiks. Atšķirīgi ir vien veidi, kā mēs ar to tiekam vai netiekam galā. Vēlāk jau astotajā devītajā klasē pēc skolas mājās skatījos DVD formāta kinofilmas, ko vairumā bija iegādājies mans patēvs, jo tolaik tās varēja nopirkt teju katrā pārtikas veikalā. Stenlija Kubrika un citu pasaulslavenu kinorežisoru filmas sāku skatīties, neko nezinot par lielo autoru nozīmību kino pasaulē. Brīdī, kad biju iestājusies kino režijas kursā, sapratu, ka tas manā dzīvē bijis loģisks ceļš, kas sācies jau kā bērnības vajadzība paplašināt savu dzīvi caur šo mākslu.