Šovasar izdevniecība "Latvijas Mediji" laiž klajā iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājumu. Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics savulaik iemūžinājis piecpadsmit latviešu leģionāru dzīvesstāstus, kuru likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš. 

Autors personīgi bija saticis un intervējis vīrus, kuri jaunībā nonāca frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāstīja par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem. Grāmata necenšas radīt varoņus vai tiesāt pagātni – tā ļauj runāt, iespējams, pēdējiem kara dalībniekiem un aculieciniekiem.

Kā tu pirms 15 gadiem atradi pēdējos leģionārus?

V. Radovics: Es izsūtīju ziņu visiem saviem radiem un draugiem. Toreiz bija aktīvi dažādu vēstures interesentu (arī melno arheologu) forumi. Prasīju, kam rados un draugos varētu būt kāds leģionārs. Es vācu intervijas, nemaz īsti nezinot, ko es ar tām vēlāk darīšu. Bija interesanti tāpat parunāties. Bija taču skaidrs, ka leģionāri pamazām aiziet mūžībā un tas ir pēdējais brīdis savākt viņu liecības par karu. Likās: vēlāk palikšu gudrāks un turīgāks, izdomāšu, kur šīs intervijas likt.

Šovasar tu dosies ekspedīcijā uz Poliju un atkal pētīsi leģionārus.