Viesturs Radovics: "Neticami atcerēties, ko daudzi leģionāri teica"

Šovasar izdevniecība "Latvijas Mediji" laiž klajā iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājumu.

Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics savulaik iemūžinājis piecpadsmit latviešu leģionāru dzīvesstāstus, kuru likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš. Autors personīgi bija saticis un intervējis vīrus, kuri jaunībā nonāca frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāstīja par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem. Grāmata necenšas radīt varoņus vai tiesāt pagātni – tā ļauj runāt, iespējams, pēdējiem kara dalībniekiem un aculieciniekiem.

Kā tu pirms 15 gadiem atradi pēdējos leģionārus?

V. Radovics: Es izsūtīju ziņu visiem saviem radiem un draugiem. Toreiz bija aktīvi dažādu vēstures interesentu (arī melno arheologu) forumi. Prasīju, kam rados un draugos varētu būt kāds leģionārs. Es vācu intervijas, nemaz īsti nezinot, ko es ar tām vēlāk darīšu. Bija interesanti tāpat parunāties. Bija taču skaidrs, ka leģionāri pamazām aiziet mūžībā un tas ir pēdējais brīdis savākt viņu liecības par karu. Likās: vēlāk palikšu gudrāks un turīgāks, izdomāšu, kur šīs intervijas likt.

Šovasar tu dosies ekspedīcijā uz Poliju un atkal pētīsi leģionārus.

Tas būs "Daugavas vanagu" projekts. Sadarbībā ar Kašūbijas reģiona vēsturniekiem gribu pētīt posmu no 1944. gada rudens līdz 1945. gada janvārim, kad tur bija milzīga mācību nometne. Tajā atradās 15. divīzijas leģionāri. 1944. gada vasarā viņus Krievijas pierobežā sakāva un nosūtīja uz Vāciju pārformēšanai. Tāpat turp aizsūtīja krietnu skaitu jauniesaukto no Latvijas, kurus gribēja sagatavot karam. Viņi tur dzīvoja pusgadu, notika intensīvas apmācības, viņiem bija savs teātris, meitās iešana un dzeršana. Tas ir svarīgi tāpēc, ka šis pusgads un 19 tūkstoši latviešu puiku gaitas nav dokumentēti. Ir atmiņas par to, kā tur dzīvojās. Bet patiesībā tur slēpjas ļoti daudzi dokumenti: pavēles, saraksti un daudz kas cits. Par laimi, pirms gadiem Berlīnē izraka 15. divīzijas arhīvu, kas tagad atrodas Rīgā, Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Tur ieguvu ļoti daudz informācijas.

Minētajā ekspedīcijā dosies arī "Daugavas vanagu" priekšsēdētājs Aivars Sinka un mūsu draugs Vinsents Hants, kurš arī jau ir guvis pieredzi latviešu leģionāru izpētē.

Katrs no jums – tu un Vinsents, kurš arī izdod grāmatas visai ražīgi – pētīsiet kaut ko savu…

Tā būs faktiski vasaras skola, kurā piedalīsies poļu un latviešu jaunie studenti. 

Viņiem mēs stāstīsim, kā pētīt vēsturi, par piemēru ņemot latviešu leģionārus Rietumprūsijas apmācības laukumā. Hants stāstīs kā žurnālists, bet mani piesaistīja kā vēsturnieku. 

Turklāt man ir padomā par šo visu uzrakstīt arī grāmatu. Hants ar Sinku tur jau pavadīja kādu pusgadu, viņi bija satikuši kādu vīrieti, kurš stāstīja, ka savulaik kā bērns esot cieši komunicējis ar mūsu leģionāriem. Polis būdams, viņš joprojām prata nodziedāt "Zilo lakatiņu".

Tu studentiem stāstīsi, kā pētīt mutvārdu vēsturi.

Un ne tikai – arī tās barakas, kur leģionāri dzīvojuši, ir jāprot pētīt. Piemēram, tur ir daudz tādu ēku, ko melnie arheologi ir izrakņājuši un atraduši daudz ko no latviešu leģionāriem. Mēs skatīsim, ko tur vēl var atrast un kā notiek baltā arheoloģija.

Un ko tu teiktu latviešu studentiem, kas gribētu ķerties klāt latviešu leģionāru vēstures baltajiem plankumiem tepat Latvijā?

Pētāmā vēl ir daudz! Joprojām nav uzrakstīta visaptveroša leģionāru vēstures grāmata. Bet jāsāk ar mazumiņu – konkrēts notikums konkrētā vietā. Kad tas ir izpētīts, var iet plašumā.

Tu esi žurnālists pēc izglītības. Kā tu izdomāji studēt vēsturi?

Es kādā brīdī sapratu, ka pētu vēsturi diezgan amatieriski. Turklāt mani ik pa laikam sauca studēt uz Vēstures fakultāti. Arī sieva nemitīgi mudināja. Stāstiem ar vēsturnieka grādu tomēr ir lielāks svars. Tēvs man arī ir vēsturnieks, un droši vien tas viss nāca pakāpeniski. Tas laikam bija loģisks solis, lai gan vieglāk būtu palikt žurnālistam un rakstīt, ko vien vēlos un kā vien vēlos. Bet studijās gūtais man liek būt rūpīgākam, saskatīt konsekvences. Pārbaudīt avotus, vai var tiem ticēt. Pirms tam varēju sagatavot rakstu no kāda senāka avīžraksta, taču kā vēsturnieks es tagad skatos piecus citus avotus.

Tu aizstāvēji maģistra darbu par komunistisko pagrīdi Liepājā 20. gadsimta 20.–30. gados. Vai šī maģistra darba tēma nav grāmatas vērta?

Ir gan, to teica arī mans darba vadītājs. Vienīgi es vēlos papētīt komunistisko pagrīdi Liepājā arī pēc Ulmaņa apvērsuma. 

Liepājā 1940. gadā okupācijas brīdī komunisti bija kļuvuši ļoti aktīvi, viņi paņēma šautenes un ieņēma policiju un pastu. Un tolaik jau tas nebija krievu kontingents, tie bija idejiski latvieši, vietējie. Sarkani un agresīvi. Jānoskaidro, kāpēc tas notika.

No vienas puses, tu pēti leģionārus, bet, no otras – raksti maģistra darbu par komunistisko pagrīdi un vēl arī soli turpināt pētīt Kārļa Ulmaņa drošības dienestu.

Laika periods un darbojošās personas taču bieži sakrīt. Un pētīt kaut ko vienu ir garlaicīgi.

Bet zinātnē taču tā nedara, tur pēta vienu un to pašu visu dzīvi!

Te atkal vainīga mana žurnālista pieredze.

Atgriežoties pie leģionāru grāmatas. Mani ļoti interesē, kā tas notika. Tātad tu ierodies ciemos pie veca vīra – bijušā leģionāra. Viņš pacienā tevi ar ļoti stipru un ļoti saldu kafiju – cik saprotu, ļoti daudziem vecās paaudzes cilvēkiem šādi pagatavots dzēriens bija svarīgs ciemiņu pacienāšanai...

Man bija grūti, jo es kafiju nemaz nedzeru, un vēlāk man sāpēja galva!

Noteikti pirmie bija jautājumi par tagadni, par sadzīvi. Bet kā jūs nonācāt līdz jautājumiem par karu un nāvi?

Es sāku ļoti vienkārši – hronoloģiski. Jautāju, no kurienes intervējamais nāk, kas bija vecāki, vai atceras, kā ienāca krievi u. tml. Un atmiņu lādīte atvērās pēc okupācijas sākuma ainām.

Kā tu atšķīri mītus no patiesības?

Esmu ļoti daudz lasījis leģionāru atmiņas.

Bet tad jau tev pašam varbūt juka…

Varbūt. Tomēr centos neņemt vērā to, kas jau ir zināms. Visiem patika stāstīt par vispārzināmiem vēstures notikumiem: kā Vācija iebruka Polijā utt.

Viņi droši vien tā darīja, jo jutās piederīgi lielajai vēsturei. Bet tad sāki jautāt personiskāk?

Jā, toreiz es burtiski jautāju: kas jums bija kabatās? Kādas šautenes lietojāt? Cik labi strādāja šautene? Vai ķivere nebija par smagu?

Lasot pamanīju, ka ļoti daudz šādu detaļu. Bet vai bija jautājumi, ko tu uzdotu citādi?

Tagad es saprotu, ka vajadzēja klausīties vēl uzmanīgāk un nepārtraukti. Jo viņi bieži vien sāka stāstīt kaut ko ļoti būtisku, kas man varēja nelikties interesants. Pats svarīgais, ko vajadzēja izdarīt: uzstājīgi jautāt, kāpēc viņi devās karot. Vairāk psiholoģiju papētīt.

Neviens no šīs grāmatas varoņiem vairs nav starp mums?

Visticamāk, nav. Atsevišķus pēctečus pasaukšu uz grāmatas prezentāciju.

Vai kāds radinieks neiebildīs, ka stāsti atklāj par daudz personīgā?

Patiesībā bieži vien visa dzimta jau ir nogurusi no kara stāstiem. Bet tad viņu vectēvs izgāza stāstāmo pār mani un kādu brīdi bija mierā. Starp citu, ik pa laikam sanāk arī "satikties" ar grāmatas varoņiem. Piemēram, Viesītes muzejā nesen ieraudzījām foto pie sienas – vietējais leģionārs, kura attēls ir goda vietā. Viens no tiem, kas manā grāmatā. Tas manī atsauca noteiktas atmiņas, jo konkrēti šis leģionārs bija biškopis, toreiz pēc intervijas uzdāvināja man medu. Vēl tagad tā medus burciņa par piemiņu man mājās stāv...

Kas tevi joprojām pārsteidz šajos stāstos?

Ir neticami atcerēties, ka daudzi teica tā: tas bijis viens no laimīgākajiem posmiem viņu dzīvē. Viņiem bija pieejami tā laika modernākie ieroči, tanki, lidmašīnas, ko citādi Latvijas laukos nebūtu pat ieraudzījuši. Tas bija īpaši svarīgi tiem leģionāriem, kam patika tehnika. Turklāt viņi lepojās, ka ir ierauti lielajā karā, neaptveramajā procesā, 20. gadsimta svarīgākajā notikumā.

Un aizkustinājums?

Daudzi runātāji raudāja. Apēstais sunītis, atgriešanās Latvijā un tamlīdzīgi... Daudziem joprojām tas bija satraucoši. Bet daļai arī bija maz emociju, jo nācies nedaudz apbružāties dzīvē.

Vēsturnieks Kaspars Zellis sociālajos tīklos rakstīja pārmetumu, ka uz grāmatas liekam vārdu "piedzīvojumi". Viņam ir daļēja taisnība, bet izklausās, ka jauniem puišiem tas tiešām dažreiz bija nedaudz piedzīvojums.

Es uz vārdu "piedzīvojums" neskatos tik šauri. Viss, kas ar mums notiek, savā ziņā ir piedzīvojums.

Jaunākajiem leģionāriem tas noteikti bija piedzīvojums, bet bija iesaukti arī trīsdesmitgadīgi, kuriem bija ģimene un profesija. Tie skatījās uz to visu citādi.

Vai kāds arī gribēja, lai tu stāstu publicē tikai pēc viņa nāves?

Viens. Sazvanījos ar radiem, atļāva tagad publicēt. Problēma bija tajā, ka viņš gandrīz vai pirmo reizi kādam bija atklājis to, kā šāva pretiniekus. Bija sadrūvējies toreiz. No Austrālijas atgriezies Latvijā, un tad uz galvas uzkritu es. Viņš beidzot varēja būt atklāts.

Šajā grāmatā daudz runāts par nāvi. Leģionāru stāsti atklāj, ka ir neskaitāmi veidi, kā var nomirt karā. Rediģējot šīs grāmatas, es ar laiku pamanīju, ka vēsturnieki, kuri nodarbojas ar šīm tēmām, tomēr ir citādi cilvēki. Vai tu jūti, ka šīs tēmas mainījušas tevi?

Ne pārāk. Kā žurnālists es savulaik daudz rakstīju par kriminālajām tēmām, tur nāve bija ikdiena. Ja es šņaukātos par katru nāvi stāstā, tad, kamēr slaucītu asaras, palaistu garām citas svarīgas detaļas.

Kā tu pats rīkotos kara gadījumā?

Parūpētos par ģimeni. Tas ir galvenais.