24. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Jaunā "labierīcība" Rīgas stacijā

1936. gada 24. jūlijā. Pirms 90 gadiem Rīgas dzelzceļa pasažieru stacijā tehniķi sāka uzstādīt jaunumu, "kāda vēl nav nevienā Baltijas valstī", – skaļruņus.

Tie, kopskaitā 15, bija izgatavoti rūpnīcā VEF. "Jaunākās Ziņas" skaidroja: "Tos novietos pasažieru uzgaidāmās un bufetes telpās, uz platformām un peroniem. Īsi priekš katra pasažieru vilciena atiešanas stacijas dežurants ierunās mikrofonā uzaicinājumu pasažieriem sēsties noteiktā vilcienā, kas atiet no attiecīgās platformas. Minēs arī atiešanas laiku. Jaunā labierīcība sāks strādāt pēc dažām dienām." 20. gadu beigās šādas "labierīcības" vispirms parādījās ASV pilsētu stacijās, bet Eiropā – Londonā, Parīzē, tad arī Vācijā.

Rīgas stacijā ar jaunievedumu acīmredzot tik gludi neklājās, jo skaļruņi, kas stacijas dežuranta balsī atskaņoja informāciju par vilcieniem divas minūtes pirms atiešanas, uz peroniem un uzgaidāmās telpās sāka darboties tikai 30. oktobrī.

Publiskie skaļruņi Latvijā bija 1936. gada jaunievedums. Īpaši pamanāmi tie sevi pieteica tā paša 1936. gada 15. maija Tautas vienības svētkos, tas ir, Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsuma otrajā gadadienā Rīgā. Tad desmitiem skaļruņu uzstādīja visos galvaspilsētas parkos, vairākos ielu krustojumos Latgales priekšpilsētā un Pārdaugavā, arī Āgenskalna tirgū un Bolderājā. Un ne tikai Rīgā, bet tāpat Jelgavā, Cēsīs un citās lielākajās Latvijas pilsētās. Toreiz pievakarē tajos vairākas stundas atskaņoja radio mūziku un ziņoja par svētku norisi. 1936. gada pavasarī bija papildināta arī likumdošana, izdodot "Noteikumus par skaņu pastiprinātāju uzstādīšanu radiofonam pieslēgtos sarīkojumos". Atbildīgais par šīm lietām skaitījās Pasta un telegrāfa departaments: "Skaļruņus drīkst palaist darbā tikai pēc tam, kad Pasta un telegrāfa departamenta pilnvarotais to novietojumu un darba kvalitāti atzinis par pielaižamu." Latvija tehnikas progresa ziņā pilnībā iekļāvās pasaules tendencēs, īpaši tajā, kas attiecas uz propagandu. Skaļruņus pretinieka ideoloģiskajai apstrādei 1936. gadā sāka aktīvi izmantot arī Spānijas pilsoņu karā, un tāpat ap šo laiku tie parādījās staļiniskās PSRS lielpilsētu ielās, Benito Musolīni Itālijā un Ādolfa Hitlera Vācijā. Vadoņu svarīgāko runu pārraidīšana publiskās vietās ar skaļruņu palīdzību izrādījās lielisks veids, kā iedarboties uz pilsoņu prātiem neatkarīgi no tā, vai tie vēlējās vai nevēlējās klausīties. Protams, skaņu pastiprinošā aparatūra apziņošanai lieti noderēja arī masu svētkos un sporta sacensībās. Īpaši 1936. gadā kā ļoti kvalitatīvas tika slavētas skaļruņu sistēmas vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Jaunākās Ziņas", 1926. gada 24. jūlijā

Ierobežo Lielupes postījumus. Rāmā Lielupe diezgan untumaina . Vietām tā sasniedz ārkārtīgus dziļumus: pie Lielupes dzelztilta līdz 8 metriem, pret Majoriem pat līdz 16 metriem un enerģiski uzbrūk krastiem, tos izskalojot. Izskalojumi pie Lielupes dzelzs tilta, iepretim Buļļiem, sākās 1917. gadā, kad saspridzinātais tilts aizsprostoja daļu no upes gultnes. Tilta daļas izcēla, izbūvēja jaunu tiltu, bet krastu postījumus nenostiprināja. Tagad Lielupe turpina krasta izgraušanu. Šinīs dienās krasta nostiprināšanas darbus uzsāka Rīgas biržas komiteja ar zemessūcēju. Prāvā 300 zirgspēku mašīna novietojusies upes vidū un sūc no dibena krasta nostiprināšanai vajadzīgās smiltis. No mašīnas iet resna, gara metāla truba uz dzelzs prāmjiem. No dibena paceltās smiltis sajauktas šķidras ar ūdeni mašīnas pumpji dzen tālāk un pa lielo novada trubu tās šļakstēdamas plūst dzelzs prāmī. Liekais ūdens no prāmja ieplūst atpakaļ Lielupē, bet smiltis nosēžas un tās ved krastā. Izgrauzuma vietu vispirms uzpilda ar šīm smiltīm. Pēc tam nostiprina sapītiem alkšņu žagaru kūļiem un akmeņiem. Tā Lielupes postošo darbu apturēs, bet izgrauztais līcis turpmāk noderēs kā osta Lielupes jahtām.