Šogad februārī mūsu abas tuvākās kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva atzīmē savas nacionālās neatkarības simts un sešu gadu jubileju. Liktenis bija lēmis, ka lietuvieši un igauņi savas valstis proklamēja gandrīz pusgadu pirms Latvijas, taču brīvība mums bija jāizcīna kopīgā pretstāvē pret kopīgiem ienaidniekiem.

Lietuvas uzvaras un zaudējumi

Situācija Lietuvā atšķīrās no pārējās Baltijas. Vēl līdz 1914. gadam lietuviešu inteliģences pārstāvji vairākkārt lūdza Krievijas caru apvienot visas lietuviešu apdzīvotās zemes vienā administratīvajā teritorijā, tomēr atbildes uz šiem lūgumiem nebija. Lietuviešu apziņā bija atmiņas par Lietuvas lielvalsti un kopējo valsti ar Poliju, kuru likvidēja 18. gadsimta beigās, sadalot tās teritoriju starp Vāciju, Austriju un Krieviju. Šodienas Lietuvas teritorija bija sadalīta četrās Krievijas guberņās, bet t. s. Mazā Lietuva jeb Mēmeles (Klaipēdas) apgabals atradās Vācijas pakļautībā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, nākamās Lietuvas valsts teritorijā karadarbība ienāca uzreiz. 1915. gada septembrī visas lietuviešu apdzīvotās zemes bija ieņēmis vācu karaspēks, nodibinot šeit militārās pārvaldes administrāciju.

Sākumā vācu okupācijas varai nebija nekādu plānu par šo teritoriju turpmāko likteni, tikai 1916. gada aprīlī Vācijas kanclers no Reihstāga tribīnes paziņoja, ka Vācija arī pēc kara beigām neatdos atpakaļ Krievijai vācu armijas ieņemtās teritorijas, vienalga, kas arī šīs teritorijas apdzīvotu: lietuvieši, latvieši vai poļi... Tas pamudināja vācu okupētajās zemēs palikušos lietuviešu politiķus (ļoti daudzi lietuviešu politiķi bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju) aktīvāk iestāties par neatkarīgas valsts ideju. 

Pirmā pasaules kara gados daudzi lietuviešu politiķi uzsāka diskusiju par to, kādu veidot nākamo Lietuvu: mēģināt atjaunot lielo Lietuvu tās 17. un 18. gadsimta robežās, kad pastāvēja Lietuvas lielkņaziste (jeb dižkunigaitiste) un kad Lietuvas zemes pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.