Runā, ka visa dzīve ir teātris, bet cilvēki tajā ir aktieri. Jā, mēs visi zināmā mērā esam aktieri un spēlējam savu lomu. Taču ir arī tādi, kas jau kopš jaunības sapņo par īstu skatuvi, un, pat ja dzīve piešķir pavisam citu lomu, mīlestība pret teātri paliek uz visu mūžu un pat tiek nodota no paaudzes paaudzē.

Pavasaris Vecrīgā skanēja ar priecīgām lāsēm uz bruģakmeņiem, bet Daugavā kuru katru brīdi vajadzēja sākties ledus iešanai. Rīdzinieki, pavasara saules vilināti, pa šaurajām ieliņām steidzās pie Daugavas, uz promenādi. Tur pulcējās veci un jauni, bagātie kungi un vienkāršie amatnieki, lepni kavalieri un dāmas jaunos pavasara tērpos. Tas jau sen bija kļuvis par paradumu, ka ledus iešanas laikā Rīgas dāmas gāja uz promenādi savos jaunajos tērpos – gluži kā uz tērpu parādi.

Šajā raibajā un jautrajā publikā bija pamanāms kāds vientuļš un skumīgs, slikti ģērbts jauneklis no Lēdurgas. Pēc tēva nāves viņš pameta Domskolu, Rīgā sāka strādāt par rakstvedi, ļoti nabags, nevienam nevajadzīgs un laikam arī sev pašam viņš šķita lieks. Pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja kungs ar ļoti skaistu meiteni blakus. Izrādās, ka tie bija ārzemnieki – tēvs ar meitu – aktieri no Rīgas pilsētas teātra. Tā tiešām bija mīlestība no pirmā acu skatiena.

No tā laika jauneklis, vārdā Garlībs Helvigs Merķelis, pazaudēja galvu un jau pēc dažām dienām, dabūjis kontramarku, bija teātrī, kur spēlēja viņa – Anete, tovakar Amālijas lomā Fridriha Šillera lugā "Laupītāji". Viņas īstais vārds bija Marija Anna Mende, ar skatuves vārdu Anete, no vissenākās vācu aktieru dzimtas Rīgā.