6.2 °C
Asaru dzimtas zivis dzīvo gan sālsūdenī, gan saldūdenī, un to izmēri var krasi variēt
Parastie asari, kas mīt gandrīz jebkurā Latvijas upē, sastopami arī ūdenstilpēs lielākajā daļā Āzijas un Eiropas. Tie pieder pie mazajiem dzimtas pārstāvjiem, vidējais svars aptuveni 800 gramu, taču makšķernieki par trofejām uzskata jau zivis, kuru svars sasniedz aptuveni 400 gramu.
Maksimālais parastā asara izmērs atkarīgs no ūdenstilpes, kurā tas dzīvo, un pieejamā pārtikas daudzuma. Lielā ūdenskrātuvē ar ievērojamiem dziļumiem un labu barības bāzi tie spēj izaugt līdz diviem kilogramiem. Nelielos, seklos ūdeņos, piemēram, dīķos un nelielos ezeriņos, kur novērots barības deficīts, svītrainā plēsēja izmērs reti kad pārsniedz 300 gramus. Šādās ūdenstilpēs tie izveido jaunu pasugu "pundurasaris".
Ir vēl viena asaru pasuga – zāles jeb ūdensaugos mītošās zivis. Tās aug ļoti lēni, un pēc trīs gadiem šo zivju svars ir tikai 30 grami. To maksimālais svars ir apmēram 80 grami. Tās, kas mīt mazliet dziļākās vietās, trīs gadu vecumā var sasniegt nedaudz vairāk par 100 gramiem.
Lielo upju un ezeru piekrastes zonā parasti dzīvo mazie asarēni, kuru izmērs reti kad pārsniedz 15 cm. Lielie īpatņi meklējami ievērojami tālāk no krasta.
Stāvošās ūdenskrātuvēs lielākus asarus iespējams sameklēt vietās ar nelīdzenu gultni, savukārt plašajās ūdenstilpēs, kur vidējais dziļums ir četri un vairāk metru, lielos asarus iespējams noķert vietās, kur ietek cita mazāka upīte, kanāls vai kāda pieteka, kā arī vietās, kur mainās dziļums.
Asariem tīk, ja dziļums ir līdz astoņiem metriem, dziļākās vietās tas reti sastopams. Mazajās upēs lielajiem asariem patīk uzturēties vietās, kur veidojas maksimāls dziļums.
Kā ķert
Lielo asaru ķeršanai parasti izmanto spiningu. Ja ķeram asarus plašās ūdenskrātuvēs, kur vidējais dziļums ir aptuveni pieci metri, lieliski panākumi var būt, izmantojot voblerus, kuriem ir dažāda iegrime, bet mānekļa garums varētu būt apmēram 12 cm. Vasarā lielie asari var "stāvēt" ne tikai uz gultnes, bet arī ūdens vidējos slāņos.
Iekārotajam lielajam asarim no dziļākas upes bedres vajadzētu izmantot tvisterus, riperus, arī bez džigāķiem, protams, neiztikt. Ir novērots, ka lielie asari īpaši labi reaģē uz tumšas krāsas mānekļiem, bet mānekļa garums variē no 8 līdz 12 cm. Džiga galvas svars jāizvēlas atkarībā no vietas dziļuma un straumes stipruma.
![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg "Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet \"Lejasvēveri\" un \"Jaunvēveri\" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē \"visit.cesis.lv\" teikts: \"Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties \"Mērnieku laikiem\" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī.\"")
