Mēs dzīvojam laikā, kurā politiskie uzskati arvien izteiktāk polarizējas, veidojot divas naidīgas lielas nometnes. Pasaule jau labu laiku ir sajukusi prātā un sāk uzvesties tā, it kā pļavā ziedētu tikai divu veidu puķes vai krāsu paletē būtu tikai divas krāsas – melna un balta. 

Viss pēdējos gados ir reducējies uz kaut kādu primitīvu dalījumu – konservatīvie un progresīvie jeb Latvijas kontekstā ar viegli nievājošu pieskaņu – konservi un liberasti. Es, piemēram, nepiederu ne pie vieniem, ne otriem, bet to pierādīt sāk kļūt arvien grūtāk.

Ir skaidrs, ka konservatīvie vēlas saglabāt esošo kārtību un tradīcijas, savukārt progresīvie tiecas pēc pārmaiņām un jauninājumiem, taču šī polarizācija rada priekšstatu par pasauli, kas ir melnbalta. Patiesība taču ir daudz sarežģītāka – realitāte ir daudz niansētāka nekā teorija. Ne visi konservatīvie ir pret progresu, tāpat kā ne visi progresīvie ir pret tradīcijām. 

Sabiedrība ir daudzslāņains veidojums, kur ļauts ziedēt visām iespējamām pļavas puķēm, tāpat arī atļauts izmantot visas krāsas. Vai tomēr dažas no krāsām jau ir aizliegtas? 

Ne velti, ja ieminies kaut ko par cilvēktiesībām, par LGBTQ, – esi liberasts, ja sāc aizstāvēt valsts nacionālās intereses vai publiski atklāj, ka tev tīri labi patīk Alvja Hermaņa izrādes, – uzreiz konservs.

Sers Vinstons Čērčils (šo teicienu gan piedēvē arī citiem pirms viņa) reiz teicis: 

"Jaunībā, ja neesi liberāls, tev nav sirds; ja vecumdienās neesi konservatīvs, tev...