Deklarācija par represīvo psihiatriju ļaus arī virzīt Saeimā saistītos likumprojektus

Atzīstot nepieciešamību atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā uz represētajām personām un novērst tām nelabvēlīgās tiesiskās sekas, Saeima ir pieņēmusi deklarāciju "Par Latvijā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma laikā pielietoto represīvās psihiatrijas metožu nosodījumu".

Deputāti steidzamības kārtā pieņēma arī likumu "Par individuālā taisnīguma nodrošināšanu Aleksandram Rīgam". Aleksandrs (Sandrs) Rīga, būdams kristīgās ekumeniskās kustības aizsācējs PSRS, tika piespiedu kārtā "ārstēts" psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščenskā Tālajos Austrumos un pārvietots arī uz Rīgas republikānisko psihoneiroloģisko slimnīcu. Krievijā jau sen viņš ir reabilitēts, bet Latvijā ar minēto likumu tas notika tikai pagājušajā nedēļā. Ar likumu tagad viņš atzīts par politiski represēto personu un tiks nodrošinātas atbilstošas izmaiņas personas datu apstrādes sistēmās.

Piespiedu psihiatriskā ārstēšana – noziegums

Saeimas deklarācijā uzsvērts, ka no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam okupācijas režīms īstenoja sistemātiskas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, īpaši pret tiem, kuri iestājās par valsts neatkarības atjaunošanu un pretojās režīmam. Cilvēka pamattiesību ierobežošanai tika izmantota arī psihiatrija – personām tika nepamatoti noteiktas diagnozes un tās tika piespiedu kārtā ievietotas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs politisku motīvu dēļ.

Deklarācijā teikts, ka šāda prakse Latvijā bija daļa no plašākas represīvās psihiatrijas sistēmas visā Padomju Savienībā, kur politiskie oponenti, disidenti un cilvēktiesību aizstāvji tika pakļauti piespiedu "ārstēšanai". Starptautiskās profesionālās organizācijas, tostarp Pasaules psihiatru asociācija, ir atzinušas, ka Padomju Savienībā izmantotie diagnostikas kritēriji būtiski atšķīrās no starptautiskajiem standartiem un tika izmantoti politisku represiju īstenošanai.

Saeima ar šo deklarāciju nosoda šīs okupācijas režīma īstenotās represijas, atzīst šīs darbības par noziegumiem un nosoda visas personas, kas piedalījās to īstenošanā.

Parlaments atzīst, ka personas, kuras minētajā laikposmā politisku iemeslu dēļ tika ievietotas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs, ir okupācijas režīma represiju upuri ar tiesībām uz reabilitāciju un taisnīgumu. 

Deputāti aicina Latvijas vēsturiskās atmiņas institūcijas sadarbībā ar profesionālo psihiatru kopienu veikt padziļinātu izpēti par represīvās psihiatrijas izmantošanu un informēt sabiedrību par tās rezultātiem.

Ko neiekļāva deklarācijā

Deklarācijas projekta virzītājs bija Latvijas Okupācijas muzejs. Projektā citstarp bija izteikts aicinājums Latvijas Psihiatru asociācijai sekmēt šo noziegumu atklāšanu un nosodīt to personu rīcību, kuras, izmantojot psihiatrijas metodes, piedalījās okupācijas režīma represijās, kā arī ierobežot šo personu dalību profesionālajās organizācijās. Taču šis aicinājums no Saeimas pieņemtā deklarācijas teksta ir izslēgts.

Deklarācijā ir iekļauts aicinājums Latvijas vēsturiskās atmiņas institūcijām, sadarbojoties ar Latvijas profesionālo psihiatru kopienu, veikt ar represīvo psihiatriju saistīto okupācijas režīma noziegumu izpēti un izvērtēšanu un informēt sabiedrību par pētījuma rezultātiem.

"Uzskatām, ka deklarācijā ietvertais aicinājums atmiņas institūcijām uzņemties represīvās psihiatrijas noziegumu izpēti nav praktiski īstenojams bez būtiska papildu finansējuma un institucionāla atbalsta. Būtu nepieciešams īpašs valsts deleģējums, piemēram, speciāli izveidota komisija ar atbilstošiem resursiem un pilnvarām," uzskata Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.

Pēteris Lazda iesniedz savus priekšlikumus

Saeimas deputāts Jurģis Klotiņš (Nacionālā apvienība) uzsvēra, ka Deklarācijas būtība un mērķi ir skatāmi kontekstā ar trim citiem likumprojektiem – jau pieņemto likumu "Par individuālā taisnīguma nodrošināšanu Aleksandram Rīgam", kā arī grozījumiem likumā "Par Latvijas un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam nepamatoti ievietotajām personām" un grozījumiem likumā "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", kurus Saeima 19. martā pieņēma pirmajā lasījumā. Šos abus likumprojektus Saeimā turpinās skatīt.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Pēteris Lazda jau ir iesniedzis Saeimai savus priekšlikumus. 

Likuma izmaiņas viņu skartu vistiešākajā veidā, jo viņš bija viens no tiem, kurš padomju laikā cieta no psihiatrijas represijām, un ar VDK gādību uzliktā šizofrēnijas diagnoze oficiāli viņam nav atcelta.

"Man valsts nav oficiāli paziņojusi, ka tā ir noņēmusi šo diagnozi. Latvijā es joprojām tieku uzskatīts par garīgi slimu. To var pierādīt jebkurš Nacionālajā arhīvā, kur glabājas un ir pieejami dokumenti par man noteikto un oficiāli neanulēto, un valsts arhivētu psihiatrijas diagnozi – šizofrēniju. Tas, ka 1993. gadā esot veidots jauns reģistrs, kurā iekļauti tikai tie cilvēki, kuri tajā brīdī ārstējuši psihiskus traucējumus, un tur mans vārds neesot atrodams, ir, maigi sakot, tirgus sarunu līmenis. Juridiski pierādās patiesība, ka valsts pieļāvusi haosu – 35 gadus jautājumā par diagnozēm un cilvēka goda nesargāšanu pastāv juceklis –, un valsts to joprojām pieļauj. Tāpēc esmu iesniedzis Saeimai savus priekšlikumus, lai to novērstu," tā "Latvijas Avīzei" savu nostāju tagad pauda Pēteris Lazda.