Kad 1918. gadā proklamēja Latvijas Republiku, brīvība vēl bija jāizcīna ar ieročiem rokās: pārējās valstis tikai tad mūs atzina, kad iztīrījām zemi no visiem ienaidniekiem. Tiesa, arī armija bija jārada no nulles, tāpat kā kara flote. Patiesību sakot, kad latviešu bruņotās vienības cīnījās par jaundibināto valsti, īstas flotes mums nemaz nebija. 1920. gadā tie bija tikai daži nelieli kuģīši, kas ātrumā tikuši apbruņoti ar lielāka vai mazāka kalibra strēlnieku ieročiem. Taču visiem bija skaidrs: kara flote jaunajai valstij ir nepieciešama.

Veidot jūras krastu aizsardzības spēkus Latvijas armijas vadība sāka jau Neatkarības kara laikā. 1919. gada 10. augustā pie armijas Virspavēlnieka štāba izveidoja Jūras nodaļu, par kuras priekšnieku iecēla jūras leitnantu Mārtiņu Zalcmani. Nodaļas rīcībā bija tikai dažas ar ložmetējiem un mīnmetējiem bruņotas rekvizētas motorlaivas un nelieli kuģīši. Pēc kara beigām Jūras nodaļu likvidēja, bet rekvizētos kuģīšus atgrieza iepriekšējiem īpašniekiem vai nodeva robežsargu rīcībā.