Kad Lita Markere 2014. gadā kārtējo reizi no Ķīnas bija atbraukusi uz Latviju, viņas uzmanību piesaistīja sludinājums, ka Auru pagastā pārdod īpašumu ar piecdesmit hektāriem zemes. 

Apskatot teritoriju, pārsteigusi Zemgalei netipiskā ainava ar pakalniem un, kad pēkšņi no tuvējā grāvja gaisā pacēlās pīļu bariņš, lēmums bija pieņemts – jāpērk.

Par ainavas vilinājumu skaidrs, bet kā darījumu ietekmēja pīles. "Mans vīrs Kents ir mednieks," ar smaidu nosaka Lita. Pagājis krietns laiks, kamēr izdevies teritoriju attīrīt no padomju okupācijas paliekām – kultūršoka vērtas ainavas. Miskaste – baigā, ejot pa zāli, uz katra soļa mētājusies kāda tehnikas atlūza vai cita grabaža, atceras saimniece. No kolhoza perioda, kad te audzēti buļļi, rēgojušies cits pie cita sabūvēti šķūņi un kūtis. No Ādama muižas, kurai savulaik bijusi liela saimniecība, atlikuši tikai biezie klēts mūri un senās kartēs norāde "Adamshof".

Šodien pat muižkungam būtu ko pabrīnīties, ko tādā postažā spēj dabūt gatavu uzņēmīga sieviete ar mīloša un dāsna vīra atbalstu.

Kovids palīdz atgriezties

Uz dzīvi Latvijā Lita atgriezās pēc Ķīnā pavadītiem 14 gadiem. Tik ilga prombūtne bijusi saistīta ar dzīvesbiedra darbu – kā inženieris viņš strādājis būvniecības nozarē gan Šanhajā, gan arī Tjaņdziņā, kas atrodas 160 kilometru attālumā no Pekinas. Kamēr paaugās abi dēli, viņa cītīgi pildījusi mājsaimnieces pienākumus, vēlāk sākusi darbu starptautiskajā bērnudārzā. Un tad pienācis pandēmijas laiks, kad ārzemnieki krasi sākuši izjust vietējo iedzīvotāju negatīvo attieksmi, jo varas propaganda ieceļotājus vainojusi kovida izplatībā. 

"Tas bija ļoti nepatīkami – ej pa ielu un cilvēki tev met līkumu, māmiņas rauj projām bērnus. Veikalos, kurus lokdaunā bija ļauts apmeklēt vienam cilvēkam no ģimenes, bija tukšums," atceras Lita.