Zudusi motivācija mācīties. Kur to meklēt?

“Motivācijas trūkums mācībās agrāk vairāk bija vērojams pusaudžiem, bet tagad to var manīt arī bērniem, kuri mācās sākumskolā,” novērojis Baldones vidusskolas psihologs Viesturs Valdmanis. Ko atbildēt skolēnam, kurš saka: neredzu jēgu skolai un negribu mācīties? Kādi ir vecāku un skolotāju iespējamie rīcības veidi, redzot, ka bērnam radušās grūtības? Kā motivēt bērnu mācīties?

Konsultanti: Baldones vidusskolas psihologs Viesturs Valdmanis, psiholoģe Kristiāna Kalniņa, projekta “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” vecākā eksperte Māra Robežniece

Iespējams, daudziem dzīvē bijusi situācija, kad kaut ko negribas darīt. Tomēr saņemties uz darbību liek motivācija un mērķa sasniegšana. Izglītības iegūšana ir pietiekami ilgs laika posms, un kādā brīdī var būt nevēlēšanās mācīties. Tam par iemeslu mēdz būt gan jaunas intereses, gan draugi, pirmā mīlestība vai pat pavasaris.

Svarīgi laikus pamanīt problēmu!

Vecākiem jābūt ļoti vērīgiem un, pamanot izmaiņas savā bērnā, uzvedības vai mācīšanās grūtības, jāsaprot, ka tas var būt signāls, ka bērnam nepieciešama pieaugušo palīdzība. Būtu labi, ja, sadarbojoties ar skolas psihologu, sociālo pedagogu un skolotājiem, izanalizētu esošo situāciju, izdotos saprast, kā skolēnu var atbalstīt.

Psiholoģe Kristiāna Kalniņa stāsta, ka iespējamie iemesli mācību motivācijas zudumam var būt dažādi – trauksme, sliktas attiecības ar kādu skolotāju, uzmanības traucējumi vai arī nediagnosticēti lasīšanas traucējumi. Šie faktori var ietekmēt skolēna spēju klasē kopā ar visiem mācīties.

Reizēm šādi iemesli var netikt pamanīti vai arī tiem nav pievērsta uzmanība. “Bieži vien atklājas, ka skolēns nevēlas mācīties, jo vienkārši nav sapratis uzdoto vielu. Iespējams, bērnam ir grūtības uztvert skolā informāciju, viņš nespēj apgūt vielu tik ātri kā klasesbiedri, bet citiem par to nesaka. Tas var būt arī viens no iemesliem, kāpēc bērnam zūd vēlme mācīties. Mācību vielas nesaprašana un izvairīšanās no mācībām var sākties vienā priekšmetā, bet izvērsties kā lavīna par vispārēju nevēlēšanos ķerties pie grāmatām,” apgalvo arī V. Valdmanis. Laikus atklājot problēmu, iespējams uzlabot bērna pašsajūtu un mācīšanos skolā.

Ieinteresēt ir iespējams!

Teju katrs no mums atceras kādu skolotāju, kurš aizrāva ar savu mācību priekšmetu, pat ja tas sākotnēji neinteresēja. Psiholoģe ir pārliecināta, ka liela nozīme ir skolotājam un tam, lai viņš radītu interesi par savu mācību priekšmetu un spētu skolēnu aizraut ar stāstījumu: “Skolēniem noteikti jāparāda, ka var gūt prieku no mācīšanās un kādēļ šis mācību priekšmets ir interesants.”

Noteikti nepieciešams radīt interesi par to, kas skolā notiek. Tā ir vieta, kur iespējams daudz ko izmēģināt, iepazīt un uzzināt. Ja skolēns to apzināsies, tas palīdzēs attīstīt dažādas bērna spējas, un viņš varēs saprast to, kas viņu patiesi interesē. Tā skolēns jutīsies pārliecinātāks arī par savām nākotnes izvēlēm.

“Ir pusaudži, kas spēj paturēt prātā ilgtermiņa mērķus, ka izglītība varētu būt svarīga nākotnei. Tādi jaunieši būs motivētāki mācīties, tomēr bieži bērni nespēj ikdienā fokusēt uzmanību uz ieguvumiem tik tālā nākotnē. Tādēļ skolotājam svarīgi ieinteresēt un aizraut bērnus ar pašu mācīšanās procesu,” pārliecināta K. Kalniņa.

Atbalstīt un rādīt piemēru!

Ļoti būtiska ir vecāku iesaiste bērna mācību procesā. Svarīgi ieraudzīt, kas bērnam izdodas. Ja pieaugušie to pamana, bērnā rodas motivācija to atkārtot. Bērnam jāzina, ka viņam izdodas un viņu novērtē.

Skolotājam svarīgi ieinteresēt un aizraut bērnus ar pašu mācīšanās procesu.

Foto: Shutterstock

“Ja gribu, lai bērns novērtē zināšanas, kuras viņš iegūst, un ir motivēts mācīties, tad arī man kā vecākam būtu jāparāda, ka man joprojām mācīties ir interesanti. Sevišķi pusaudži ir tie, kas pamana pretrunas, ja vecāki prasa no bērna to, ko paši nedara,” stāsta K. Kalniņa.

V. Valdmanis ir pārliecināts, ka bērna attieksme pret saviem uzdevumiem mainīsies tikai tad, ja mainīsies vecāku domāšana un izturēšanās.

Gandarījuma brīži izlaidumā

Ja skolēnam nav motivācijas mācīties, rodas risks, ka bērns pametīs skolu. Lai mazinātu šo bīstamību, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) īsteno Eiropas Sociāla fonda projektu “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai”, kas plašāk pazīstams kā “PuMPuRS”. Tā mērķis ir samazināt to skolēnu skaitu, kas pārtrauc mācības priekšlaikus. 

“Pārsvarā šāds risks pārtraukt mācības rodas vecākajās klasēs un profesionālās izglītības iestādēs. Taču pirmās pazīmes, ka skolēns varētu neturpināt mācības, parādās jau vairākus gadus, pirms jaunietis nolemj pamest mācību iestādi. Tātad problēma sāk briest un veidoties jaunākajās klasēs, bet vecākajās tā rezultējas ar skolas pamešanu,” stāsta projekta “PuMPuRS” vecākā eksperte Māra Robežniece. 

“Risku spektrs, ar ko strādājam projektā, ir plašs – tie var būt saistīti ar sociālo vidi un veselību, ģimeni, skolu un mācībām, kā arī ekonomiskajiem apstākļiem. Projekta galvenais uzdevums ir laikus saskatīt šos riskus un reaģēt, piedāvājot atbalstu, piemēram: individuālās konsultācijas mācību priekšmetos, speciālistu konsultācijas (psihologa, logopēda, sociālā pedagoga u.c.), ekonomisko atbalstu (transporta, naktsmītņu un ēdināšanas izdevumu kompensāciju) un cita veida palīdzību.”

Tomēr ne mazāk svarīgs ir sistēmiskais atbalsts, ko projekts sniedz gan pašvaldībām, gan mācību iestādēm, lai veicinātu izpratni, zināšanas un kapacitāti darbam ar riska skolēniem, kā arī veicinot dažādu institūciju sadarbību šajā jautājumā. “Vēlamies izveidot ilgtspējīgu sistēmu pašvaldībās, kas darbu turpinātu arī pēc projekta beigām,” uzsver M. Robežniece.

“Ir dzirdēti dažādi veiksmes stāsti no skolām, bet lielākais gandarījums ir, kad izlaidumā stāv skolēns, kurš, pieļaujams, skolu nebūtu pabeidzis, ja nebūtu bijusi iespēja saņemt projekta PuMPuRs atbalstu,” stāsta M. Robežniece un turpina: “Projektā iesaistās arī skolēni, kuriem nepieciešams īstermiņa atbalsts, piemēram, bijuši kādi mācību parādi, iekavēta viela kādā mācību priekšmetā, kad nepieciešams aizpildīt kādu zināšanu robu, lai neturpinātos sekmju pasliktināšanās. Tas viņiem ļoti palīdzējis. Taču ir skolēni, kuri mūsu projektā ir vairākus semestrus, un mācību pārtraukšanas riski jārisina ilgtermiņā.”

Projekta mērķgrupa ir vispārizglītojošo mācību iestāžu skolēni no piektās līdz 12. klasei, no pagājušā mācību gada iesaistīta arī 1.–4. klase. 

Projekta sadarbības partneri ir pašvaldības, kuru izglītības speciālisti piesaista projektam skolas. Šobrīd projektā iesaistītas gandrīz visas pašvaldības. Projekts turpināsies līdz 2023. gada beigām.

Kas noticis skolēna dzīvē?

M. Robežniece novērojusi, ka visvairāk vēlmi mācīties mazinājusi Covid-19 pandēmija. Tā radījusi psihoemocionālās problēmas, kaitējusi bērnu spējai komunicēt un noturēt uzmanību mācību stundā. Taču svarīgi atcerēties, ka bērnu vēlme mācīties un apmeklēt skolu ne vienmēr ir tieši saistīta tikai ar mācībām. 

Ļoti bieži izmaiņas sekmēs, uzvedībā un skolas apmeklējumā izraisa virkne dažādu apstākļu: attiecības ar vienaudžiem, skolotājiem un ģimenes locekļiem, sociālie un ekonomiskie apstākļi, veselības problēmas. 

Tāpēc vienmēr nepieciešams plašāks skatījums uz skolēnu kopumā, ietverot visus viņa dzīves aspektus. Piemēram, pēkšņi pasliktinātiem mācību rezultātiem iemesls var būt bērna pārdzīvojumi par vecāku šķiršanos, bet nevēlēšanās doties uz skolu var būt vēlme izvairīties no klasesbiedru pāridarījumiem. Savukārt šķietams “slinkums” patiesībā var būt hronisks nogurums, no kura bērns cieš kādu neatrisinātu veselības problēmu dēļ.

Virzies uz izaugsmi un pats esi paraugs!

Māras Robežnieces ieteikumi skolēnu motivācijas veicināšanai

• Būtiski ir bērnos attīstīt izaugsmes domāšanu, lai viņi saprot, ka spējas un talanti nav tikai šūpulī iedoti. Attīstot zināšanas un ieguldot savu darbu, teju jebkurš bērns var sasniegt lielus mērķus. Tiem, kuriem piemīt izaugsmes domāšana, ir mazākas bailes no kļūdīšanās, neveiksmēm, viņi ir gatavi daudz ko jaunu izmēģināt. Šādiem bērniem ir ticība savām spējām, augstāka motivācija un augstāki mācību sasniegumi.
• Svarīgs ir piemērs, kādu bērniem rādām paši, kā rīkojamies dažādās situācijās, lai veicinātu viņu virzību uz izaugsmi.
• Svarīgs ir pozitīvais novērtējums. Ja redzam, ka ir grūtības, tad kaut mazās lietās jācenšas sniegt viņiem pozitīvo novērtējumu, vairāk vēršot uzmanību uz pašu procesu, nevis rezultātu. Uzslavēt bērnu ne tikai par veiksmēm, bet arī par centību, vēlmi un mēģinājumu pārvarēt grūtības.
• Pozitīvā atzinība ikvienam jaunietim ir ļoti nepieciešama. Skolēnam ir ļoti svarīgi saprast jēgu, kāpēc viņš mācās. Mums, pieaugušajiem, arī ir daudz vieglāk kaut ko paveikt, sevišķi grūtas un svarīgas lietas, ja mēs zinām, kādēļ to darām, kas par to mums būs un kāda tam ir jēga.
• Sastopoties ar skolēnu, kuram, šķiet, zudusi mācību motivācija, vienmēr svarīgi ir paskatīties plašāk uz to, kā viņam klājas kopumā. Kā viņš jūtas skolā? Kādi ir apstākļi un attiecības mājās? Kas viņu uztrauc vai nomāc? Kāda ir fiziskā pašsajūta? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem un ieinteresēti uzklausot bērnu, nereti atklāsies pavisam citi – dziļāki iemesli sliktajām sekmēm, nekā sākotnēji ir šķitis.

Pieredze

Svarīgs ir mērķis, nevis bailes no mammas

Mākslas akadēmijas 4. kursa studente Ance Vilnīte

Ance Vilnīte.

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Pamatskola un vidusskola ir ļoti nozīmīgs un emocionāli piesātināts laiks. Atceroties sarunas ar klasesbiedriem, varu droši teikt, ka, manuprāt, vērtīgākais šajā laikā ir dot iespēju pusaudzim iepazīt sevi, pasauli sev apkārt un palīdzēt saprast, ko viņš vēlas iesākt ar savu nākotni, nevis vienkārši uzturēt labu vidējo atzīmi visos priekšmetos. Man pašai atzīmes nekad nav bijušas īpaši liels motivators. Pavisam cita motivācija ir tad, kad vēlies iestāties kādā konkrētā vidusskolā vai augstskolā – tad labās sekmes iegūst lielāku, personiskāku jēgu. Kad tu pats to vēlies, nevis vecāki.

Pamatskolas gados nekad nepiedzīvoju vecāku spiedienu vai kontroli pār manām sekmēm: tas ļāva fokusēties uz svarīgo un atrast iekšēju motivāciju. Viena lieta ir mācīties, jo “citādi mamma dusmosies”, pavisam kaut kas cits – redzēt sapni, ko no visas sirds vēlies realizēt, un tiekties uz to. Tas, ka ir priekšmeti, kas nepadodas, vai periodi, kad ir sliktākas atzīmes, nenozīmē, ka dzīvē neko nesasniegsi. Kāds mans pamatskolas draugs, kas daudz spēlēja videospēles un pavisam noteikti nebija tas lieliskākais skolnieks, šobrīd mācās LU maģistrantūrā ar teicamām un izcilām atzīmēm, bakalaura darbu uzrakstīja uz 10. Par viņu un viņa sasniegumiem var dzirdēt daudz vairāk nekā par tiem klasesbiedriem, kas bija klasē vissekmīgākie.

Pusaudža gadi ir tiešām smags laiks, notiek visādas drāmas, eksistenciālās krīzes utt., īpaši grūti ir pandēmijas laika bērniem, zinu daudzus, kam pēdējo gadu laikā parādījusies depresija vai trauksme. Pusaudži ne vienmēr atklāti stāsta ģimenei, kas ar viņiem notiek, tādēļ ir vērts sākt ar mīļu “Kā tu jūties? Vai viss kārtībā? Vai varam tev kā palīdzēt?”, nevis “Šausmas, kā tu esi palaidies mācībās! Tā nedrīkst, tu neko nesasniegsi, ja tā turpināsi...”, jo tas bedri izrok tikai dziļāku un grūtāk pārvaramu. Atbalstoša, nevis nosodoša ģimene bija mans lielākais palīgs visā mācību laikā.

Vidusskolas gados mācījos Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, kur bija iespēja piedalīties “ERASMUS+” mācību apmaiņas programmā un doties uz mēnesi iegūt zināšanas citā valstī. Tas bija izcils stimuls mācīties, jo, lai tiktu apmaiņas programmā, vērā ņēma arī ārpusskolas aktivitātes, piedalīšanos konkursos un olimpiādēs, kā arī skolēna personisko motivāciju – vidējā atzīme bija tikai viens no vērtēšanas kritērijiem. Toties augstskolā valsts stipendiju var iegūt vien daži cilvēki, un aiz strīpas paliek daudzi ļoti labi studenti, kam vienkārši nav reāli sasniegt augstākās atzīmes darba vai citu aktivitāšu dēļ. Nav motivācijas mēģināt tikt pie izcilajiem vērtējumiem, jo sapnis par stipendiju ir pārāk tāls un nesasniedzams. Toties apmaiņas programma bija visai reāli piepildāms sapnis, un atceros, ka tas ļoti motivēja nepalaisties matemātikā, fizikā un citos priekšmetos, kas man kā mākslas studentei varbūt tobrīd nešķita tik svarīgi.

Doma par diplomu ir pietiekami motivējoša, jo tas tomēr ir brīnišķīgi – bakalaura grāds ir vērtība visam mūžam. Manu izglītību neviens nevarēs atņemt. Ir bijuši grūti brīži, kad šķitis, ka neko nevaru, bet tad cenšos sev atgādināt, ka šī ir lieta, kas vienkārši jāiztur līdz galam, lai ir izdarīts, un miers. Domāju par labi padarītā darba sajūtu un iespējām, ko iegūtais diploms pavērs. Piemēram, par jomām, kur varēšu studēt maģistrantūrā. Mācīties ko jaunu ir laime un privilēģija.

Uz priekšu ar maziem solīšiem

Ances Vilnītes ieteikums tiem, kam trūkst motivācijas mācīties...

Ja šobrīd tikt uz priekšu šķiet neiespējami grūti, varbūt vienkārši jāuzstāda citi reālistiskāki mērķi. Sadalīt kalnu mazākos soļos. Un pat 24 gadu vecumā ir forši izdomāt, kā sevi iepriecināsi par katra mazā soļa pieveikšanu. Nopirkt sev ziedus vai garšīgu saldējumu par to, ka saņēmies un izdarīji. Ja man būtu bērns, pieņemu, ka apsolītu gājienu uz kino vai ko tamlīdzīgu – tikpat labi to var apsolīt arī sev pašam.

Svarigi daudz, daudz domāt par to labo sajūtu, kas būs, kad viss būs pabeigts. Tie būs svētki!

Un noteikti vajag runāt! Pastāstīt saviem skolotājiem vai pasniedzējiem, kas mācībās nesanāk, un jautāt pēc palīdzības. Kā pamatskolā, tā arī vidusskolā un augstskolā ir bijušas situācijas, kad kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams izpildīt darbus laikā un gandrīz pilnīgi vienmēr pasniedzēji ir bijuši pretimnākoši, ja godīgi izstāsti, kas uz sirds un ar kādām grūtībām saskaries. Nav neatrisināmu situāciju! Vajag tikai runāt par problēmu ar tiem, kas var palīdzēt!

Trīs situācijas

Mācās mammas vai sevis dēļ?

Sestās klases skolniece mācās labi. Viņas vidējā atzīme ir 8,5. Mamma joka pēc ieminas – ja viņa palielinās vidējo atzīmi uz 9, mācību gada beigās dāvanā saņems 100 eiro. Meita pacenšas, viņai izdodas uzlabot vidējo atzīmi uz 9. Mamma uzdāvina 100 eiro, bet domā par to, vai ir pareizi rīkojusies, ar naudu motivējot meitu mācīties. Vai meita nevarētu būt čaklāka un mācīties sevis pašas labā?

K. Kalniņa: Apbalvojumi labi strādā, ja vēlamies iemācīt bērnam konkrētu uzvedību, piemēram, sakārtot somu laikus, iepriekšējā vakarā, tomēr arī tad nepieciešama rūpīgi, iespējams, kopā ar psihologu, izstrādāta sistēma. Savukārt maksāt par atzīmēm nozīmē, ka vecāki no meitas sagaida tieši sasniegumus, un bērns patiesībā izjūt spiedienu tās saņemt vecāka vajadzību, nevis sevis dēļ.

Risks nogalināt skolēna sapņus

Lauku skola. Devītajā klasē notiek saruna par bērnu nākotnes sapņiem. Kāds klases puisis saka, ka gribētu studēt Rīgā, skolotājai min konkrētu augstskolu un studiju programmu. Skolotājas reakcija: “Tev nu gan nekādas studijas nespīd! Vai tad tavi vecāki spēs tevi finansiāli atbalstīt?”

Ko šāda attieksme no skolotāja puses nodara skolēnu motivācijai?

K. Kalniņa: Šāda skolotājas atbilde nav pieņemama, pedagogs ir atbildīgs par to, kā viņš nodod savu vēstījumu skolēnam, jo tas viņu var ļoti ietekmēt. Protams, šādi vārdi retos gadījumos var būt arī kā dzinulis skolēnam parādīt, ka viņš to varēs izdarīt. Tomēr viņam var izveidoties pārliecība, ka nepārtraukti ir jāpierāda sava varēšana. Tā pedagogam teikt ir neprofesionāli un bezatbildīgi.

Nesekmīgs matemātikā, bet jūtas gudrs

Astotās klases skolēns vasarā strādājis tēva celtniecības uzņēmumā kā palīgstrādnieks. Zēnam ļoti patika šis darbs. Viņš ar lielu aizrautību skolotājai stāstīja par darbu pie tēva, bet tad, kad skolotāja sāka runāt par mācībām un nepieciešamību paaugstināt sekmes matemātikā, kur ir nesekmīgs, skolēns norādīja, ka viņam atzīme nav svarīga, jo vēlas strādāt celtniecībā, kur viņa zināšanas ir pietiekamas.

K. Kalniņa: Jautājums ir, kā motivēt skolēnu turpināt mācīties, lai gan viņš šobrīd ir pārliecināts, ka ir pietiekami gudrs. Skolotāja ir pārliecināta, ka vēlāk skolēns mācību pārtraukšanu var nožēlot. Kā rīkoties? Skolotājs var stāstīt, ka, iespējams, skolēnam nākotnē vajadzēs izglītību, tomēr svarīgi cienīt arī paša jaunieša redzējumu par nākotnes izvēlēm. Jā, ir būtiski sekmīgi pabeigt skolu, un pieaugušajiem ir jāpalīdz to paveikt, taču turpmākajā dzīvē var būt daudz dažādu apstākļu, kāpēc bērns redz, ka viņš grib strādāt, pelnīt naudu un dzīvot patstāvīgi. 

Skolotājs var pastāstīt iespējamos plusus un mīnusus jaunieša izvēlēm, taču, jo jaunietis aug lielāks, jo patstāvīgākus lēmumus viņš pieņem, pats uzņemas atbildību.