Skolotājam jāmāk nopelnīt cieņu

Skolotāja Māra Tupese latvisko ģimeņu saietos “3x3” kopā ar psiholoģi Līgu Ruperti jau vairāk nekā 20 gadus vada ģimeņu seminārus. Neraugoties uz ilglaicību, tie joprojām ir ļoti pieprasīti.

Pirms teju 30 gadiem žurnālā “Skola un Ģimene” Māra rakstīja slejas par psiholoģiskām tēmām, kas tolaik bija liels jaunums. Ilgus gadus Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) viņa strādājusi skolā, daudz sava darba laika veltot “grūto” pusaudžu audzināšanai. Tāpēc sarunājos ar Māru gan par izglītību, gan ģimeni un latviskuma saglabāšanu svešumā. Esam uz “tu”, jo abas esam tikušās “3x3” saietos, kur nav nekādas jūsošanas, un arī ārpus saieta neesot vajadzības uzrunas formu mainīt, smej Māra.

Ko atceries no saviem skolas laikiem? Vai bija kāds īpašs skolotājs?

Es skolā gāju ASV, un man ļoti patika iet uz skolu. Jo sevišķi jauka bija 4. klases skolotāja, kurai ļoti patika daba un kura bieži veda mūs ekskursijās. Bieži bijām ārpus skolas, lai mācītos par puķēm, par dažādiem kukainīšiem. Ceturtajā klasē biju izsitusi priekšzobu un jutos ļoti nelaimīga, bet skolotāja mani allaž iedrošināja, ka viss ir labi un neko daudz neredz.

Labi atceros arī skolas pārzini, kurš uz katra bērna liecības allaž uzrakstīja ko personisku, piemēram, “O, tev šajā semestrī labi gājis!”. Pārzinis bija draudzīgs, pie viņa allaž varēja ieiet un parunāties.

Māra jaunībā Līgosvētkos.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Atceros arī 6. klases skolotāju. Mēs bijām ļoti saliedēta klase un mācību gada pēdējā dienā, kad pabeidzām šo skolu, bijām vienojušies, ka katrs skolotāju sabučosim. Atceros, ka viņa raudāja.

Kad gatavojos intervijai un skatījos, kāda informācija par tevi rodama globālajā tīmeklī, secināju, ka tevi sauc gan par pedagoģi, gan psihoterapeiti un psiholoģi. Kas tad tu pirmkārt esi?

Mans pirmais grāds bija pamatskolas pedagoģijā. Taču nostrādāju tikai vienu gadu, kad piedzima bērni, un vairākus gadus paliku mājās ar viņiem. Turpināju arī studijas, kamēr dabūju maģistra grādu speciālajā izglītībā. Taču strādāju ne tikai ar bērniem, kam ir mācību grūtības, bet arī ar grūti audzināmiem pusaudžiem. Pēcāk strādāju divās vidusskolās. Pārsvarā strādāju kā terapeits ar jauniešiem, kuri nepakļaujas skolas disciplīnai un taisa visādus pekstiņus. Lielākoties viņi nāca no ģimenēm, kur bija cietuši no vardarbības; bieži vien vecāki lietoja alkoholu vai narkotikas.

Man bija jāmēģina ar šiem jauniešiem sastrādāties.

Taču ikdienā “grūtie” jaunieši mācās parastajās klasēs un iet uz stundām kopā ar visiem. Amerikā ir tāda sistēma, ka šādus jauniešus izvērtē komisija piecu, sešu cilvēku sastāvā, bet ar to ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo, tikko kādam uzliek zīmogu uz pieres, tas tur arī paliek.

Bērns savās problēmās nav vainīgs. Ja viņš nemāk uzvesties, tās parasti ir sekas kādām ciešanām, kas bērnam bija jāpiedzīvo. Ja bērnu moka un pazemo, nevajag gaidīt, ka sekas būs labas.

Kopumā ar grūti audzināmajiem jauniešiem strādāju trīsdesmit gadus. Taču visgrūtākie bija pirmie gadi, kad es tik ļoti gribēju šos jauniešus atbalstīt, ka īsti nemācēju novilkt robežas starp profesionālo un privāto dzīvi, nemācēju tās novilkt starp sevi un skolēniem.

Kad jau biju nostrādājusi trīs gadus, radās ļoti smaga situācija: diviem maniem skolēniem, kas bija brālis un māsa, piedzima kopīgs bērns. Ļoti centos atbalstīt šo meiteni. Ierados pat slimnīcā pēc dzemdībām. Tas bija sestdienas rīts, pie viņas bija sanākuši ģimenes locekļi, un tajā brīdī es sapratu, ka tā taču nav mana ģimene – man ir jānovelk robežas.

Kādas metodes izmantoji darbā ar grūti audzināmiem pusaudžiem?

Ir ļoti grūti tās īsumā raksturot, jo metožu ir daudz un tikpat dažādas kā šie pusaudži. Lai darbs būtu sekmīgs, svarīgākais ir izveidot kontaktu ar jaunieti, ar kuru strādā. Ir jāspēj pierādīt jaunietim, ka viņš man var uzticēties. Tas nav viegli, jo ļoti daudzi bērni neuzticas nevienam. Jo sevišķi tā ir tad, ja viņiem nav bijusi viegla dzīve, ja bijusi jau kāda saskarsme ar policiju.

Es vienmēr esmu bijusi draudzīga pret skolēniem, bet tajā pašā laikā neesmu bijusi viņu draugs. Lai gūtu skolēna uzticību, ir jāizturas pret viņu ar cieņu. To esmu atcerējusies vienmēr – pat tad, ja gadījies, ka skolēns mani izlamā.

Sanāk, ka skolēns pret tevi neizturas ar cieņu, bet tu pret viņu gan.

Jā, jo šiem skolēniem, kam ir uzvedības problēmas, bieži vien ir depresija, kas izpaužas arī kā agresija pret citiem. Es šo negatīvo attieksmi neuztveru personīgi: noklausos visu, ko skolēns saka, un tad mierīgi atbildu, ka man nepatika tas, ko tikko dzirdēju, un negribu, lai tas atkārtotos. Saku, ka neesmu tev neko sliktu darījusi, tāpēc nebūtu tā ar mani jārunā, ka mums jāstrādā kopā, mēģinot rast risinājumus. Skolēnam ir jājūt, ka viņš man ir svarīgs, ka es viņam ticu un esmu gatava darboties viņa labā.

Nav gan vienas gatavas receptes, kā ar to visu tikt galā. Tā sapratne, kā ar kuru jaunieti strādāt, bieži vien rodas savstarpējā komunikācijā. Tas, kā mēs viens ar otru komunicējam, ir ļoti svarīgi. Ja ir kādas konfliktsituācijas, ir būtiski neļauties provokācijām. 

Piemēram, reiz kādam skolēnam par neatļautu telefona lietošanu piespriedu sodu: palikt skolā pusstundu pēc mācību beigām. Viņa vecāki ar to bija ļoti neapmierināti, tāpēc tika sasaukta īpaša sēde, kurā bija gan vecāki, gan es, gan arī skolas vadība un citi kolēģi. Vecāki šajā sēdē runāja ar mani ļoti izaicinoši, turklāt nevis par konkrēto situāciju, bet gan par citām tēmām: pārmeta, ka skolēnu vidū man esot favorīti, interesējās, vai man vispār ir augstākā izglītība, un tamlīdzīgi. Es šādās diskusijās neiesaistījos, bet turējos tikai pie sarunas tēmas, jo pārmetumus ārpus sarunas tēmas es saucu par āķiem: grib mani “nomakšķerēt”, lai izvērstu konfliktu vēl plašāku.

Sarunas noslēgumā vecāki draudēja, ka vērsīsies pie sava advokāta. Tomēr realitātē to nedarīja, un skolēnam nācās piespriesto sodu izciest.

Skolotāju mēdz provocēt arī skolēni, un arī tam nevajag ļauties. Jāsaprot, ka skolēnu loma ir taisīt visādus pekstiņus, bet skolotāju loma ir mēģināt panākt, lai viņi mācās. Ja par katru skolēna izgājienu skolotājs uzvelkas, nekur tālu ar mācībām netiksim.

Jāatceras, ka uzvedība, kura iegūst uzmanību, tiks atkārtota, un, ja skolotājs pievērš īpašu uzmanību negatīvai uzvedībai, tad, pats neapzinoties, veicina šādas uzvedības atkārtošanos.

Latvijā tomēr daudz tiek runāts par to, ka skolotāji netiek cienīti, ka skolēniem ir vairāk tiesību nekā pedagogiem. Kā tas ir ASV?

Domāju, ka dažādās skolās ir atšķirīga situācija. Taču es arī uzskatu, ka skolotājam ir jāprot nopelnīt cieņu.

Atceros kādu savu kolēģi – klibu un ļoti vecu skolotāju, kura mācīja matemātiku, ne to iecienītāko mācību priekšmetu skolēnu vidū. Skolēni viņu ļoti cienīja. Reiz pajautāju, kā viņai izdevies to panākt. Skolotāja atbildēja, ka katru dienu stāv klases durvīs, sagaidot skolēnus, un ar katru sasveicinās un arī aprunājas. Pajautā, kā klājies kontroldarbā kādā citā mācību priekšmetā vai ko citu. Tā viņa parādīja, ka katrs skolēns ir svarīgs, ka viņa viņus neuztver kā vienotu masu.

Vēl ir svarīgi, lai skolotājs būtu interesants, spētu mācīt savu mācību priekšmetu tā, ka gribas to mācīties.

Pati jau vienā no pirmajām stundām, ko vadīju kā skolotāja, šajā ziņā guvu labu mācību. Tā kā biju jauna skolotāja, manis vadīto stundu novēroja pieredzējis kolēģis. Mācīju piekto klasi un stāstīju kaut ko par dzeju. Stāvēju klases priekšā, runāju un runāju, un pati jutos diezgan varena, šķita, ka viss labi sanāk. Taču pēc stundas mentors teica, ka nebija labi, jo tu visu laiku runāji. Es atbildēju: kā tad citādāk, esmu taču skolotāja.

Tad man paskaidroja: ja skolotājs ilgi runā, skolēna uzmanība atslēdzas, viņš sāk domāt nevis par stundas tēmu, bet par to, kāda kleita man mugurā vai ko viņš ēdīs pusdienās. 

Lai noturētu skolēna interesi par stundas tēmu, ir jābūt skolēna un skolotāja mijiedarbībai. Arī skolēniem ir jābūt aktīviem, viņi nedrīkst būt tikai pasīvi informācijas uzņēmēji.

Esmu par šo runājusi arī ar Latvijas skolotājiem, un ne visi man gribējuši piekrist. Tad esmu teikusi: labi, es jums nolasīšu norādījumus, kā vadīt auto, un pēc tam iesim likt braukšanas eksāmenu.

Ar to gan negribu kritizēt Latvijas skolotājus: esmu redzējusi daudz dedzīgu, drosmīgu, mīlestības pilnu skolotāju, kuri strādā no visas sirds.

Atgriežoties pie disciplīnas klasē, allaž esmu teikusi: ja jums ar to ir problēmas, paskatieties vispirms uz sevi, uz to, ko darāt klasē.

Kā tu to domā?

Piemēram, reiz palīdzēju kādai jaunai skolotājai, kura atzina, ka bērni ir nevaldāmi, un lūdza mani atnākt paskatīties stundu. Patiesi, bija redzams, ka skolēni pārņēmuši pilnīgu kontroli pār klasē notiekošo un izgājuši no rāmjiem. Bet skolotāja stāv klases priekšā un žņaudza rokas.

Pirmais, ko kolēģei teicu: tu nedrīksti rādīt, ka esi nobijusies, tev jārāda, ka tu vadi to, kas notiek klasē. Un, ja tu esi, piemēram, skolēnam pateikusi, lai apsēžas, tad nevari turpināt stundu, kamēr viņš nav apsēdies. Stāvi viņam blakus, kamēr izdara, ko teici!

Tātad labi pārdomājiet, ko no skolēna prasāt! Vai tiešām panāksiet, lai viņš to izdara? Ja jums nāksies atkāpties no savas prasības, skolēni ātri ielāgos, ka šī skolotāja runā pa tukšo.

Uz skolēnu izgājieniem nedrīkst reaģēt ar dusmām: ja dusmosies, provocētājs būs sasniedzis savu mērķi.

Līdzīgi ir ģimenē: arī vecākiem jābūt konsekventiem un jāpanāk, lai tiktu izdarīts tas, ko viņi prasījuši. Man ir divi bērni un pieci mazbērni. Kad dēls bija pusaudzis, viņa pienākums bija iznest atkritumus, bet viņš to nedarīja, kaut visu laiku solīja drīz to darīt. Tad pilnos atkritumu maisus sāku likt viņa istabā. Tā gan bija tik nekārtīga, ka sākumā dēls atkritumus pat nepamanīja. Kad pamanīja, tad gan pavaicāja, kāpēc es lieku tos viņa istabā. Atbildēju, ka tos iznest ir tavs darbs un, kad to paveiksi, atkritumu tavā istabā vairs nebūs.

Vai skolotāja darbs ASV ir prestižs?

Mūsdienās ne. Arī atalgojums nav no tiem lielākajiem. Par skolotāju jāmācās pieci gadi, bet advokātam – četri gadi. Taču, uzsākot darbu, advokāts pelna vismaz divreiz vairāk.

Par skolotāju mūsu ģimenē strādāju ne tikai es. Skolotājs bija arī mans vīrs Jānis, kurš gan vēlāk, kad Latvija atguva neatkarību, bija ievēlēts Saeimā un strādāja te.

Māra ar vīru Jāni.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Ar naudu mūsu – skolotāju – ģimenē bija, kā bija. Mums bija katru mēnesi jāskatās, ko varam atļauties. Nebija tā, ka dzīvojām lielā pārticībā. Tomēr svarīgāk bija tas, ka man patika mans darbs.

Vismaz amerikāņu filmas un grāmatas pusaudžiem rada iespaidu, ka amerikāņu skolās valda skarba vide: ir populārie un atstumtie, un tad ir tādi, kas gatavi uz daudz ko, lai tikai ietiktu populāro pulciņā vai vismaz izpelnītos populāro uzmanību. Tā tiešām ir vai arī tie ir stereotipi par amerikāņu skolām?

Domāju, ka tas atkarīgs no skolas un tā, kādi jaunieši tajā mācās. Tajā skolā, kur strādāju pēdējos 16 gadus, lielā mērā tā arī bija, ka skolā bija populārie skolēni, piemēram, populārie puiši parasti bija sportisti. Savukārt tie, kas labi mācās, nav tik populāri, bet viņi toties veido savus grupējumus.

Neteiktu gan, ka skolēnu savstarpējais mobings būtu bieža parādība: tas gadās, bet tad pedagogi meklē risinājumus, lai to pārtrauktu. Man viens no lielākajiem komplimentiem, ko kāds puika reiz pateica: kad tu esi klasē, es jūtos droši. Jo skolēns zina: ja notiks kas slikts, es noteikti iejaukšos.

Jauniešu, kas paši uzsāk citu apsmiešanu, nemaz tik daudz nav. Taču bieži vien citi, baidoties, ka citādi paši tiks apsmieti, arī iesaistās pāri darīšanā. Ja jūtos nedrošs, turēšos pie apsmējēja, jo negribu, lai tu savas dusmas pavērs pret mani. Lai aizstāvētu to, kuru citi apsmej, vajag lielu drosmi.

Smagāko gadījumu atceros no astoņdesmitajiem gadiem, kad kādai skolotājas meitai, kas bija kuprīte, skolasbiedri nogrieza matus un ieslēdza viņu skapī.

Gadu gaitā mobinga izpausmes ir mazinājušās klātienē, bet to aizstāj uzbrukumi internetā.

Lai mazinātu mobinga izpausmes, jādomā ne tikai par cietušo, bet arī par to skolēnu, kurš ir vardarbīgs: kāpēc viņš tāds ir. Ir gadījumi, kad no mobinga bērns var izbēgt, vienkārši nomainot skolu. Manā praksē ir bijis tā, ka vienā skolā skolēns tiek apsmiets un izstumts, bet aiziet uz citu skolu, un tur viss ir kārtībā.

Teici, ka disciplīnas problēmas bieži ir vardarbības sekas. Tikmēr Latvijā joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka bez pēršanas bērnu par kārtīgu cilvēku izaudzināt nevar.

Pēršana parāda vecāku nespēju, neprasmi izmantot audzināšanā citas – pozitīvas – metodes. Pēršana parāda vecāku izmisumu.

Tomēr sišana nav attaisnojama, jo tā pazemo bērnu. Tāpat bērns tiek pazemots, ja viņu saukā par stulbeni, par muļķi. Tā ir arī tāda savdabīga kodēšana. Jo ir teiciens: nosauc kādu deviņas reizes par cūku, un, kad nosauksi par cūku desmito reizi, tas kāds tiešām sāks rukšķēt.

Cilvēki, kuri per bērnus, attiecībās ar pieaugušajiem, piemēram, kolēģiem, parasti meklē citus risinājumus. Nepiekauj kolēģi tāpēc, ka nepatīk kaut kas, ko viņš dara. Tad kāpēc lai šos citus risinājumus nemeklētu arī attiecībās ar bērniem?

Pieminēji arī bērnus ar mācīšanās grūtībām. Latvijā aizvien vairāk ir bērnu, kam atklāj disleksiju vai diskalkūliju. Rodas jautājums: vai šādu bērnu skaits objektīvi pieaug vai arī agrāk viņus vienkārši nepamanīja un par to nerunāja?

Atbildēt uz šo jautājumu gan nevarēšu, jo es arī nezinu, kāpēc šādu bērnu skaits pieaug. Varbūt vaina ir arī mūsu uzturā, ka aizvien vairāk ēdam dažādas nedabiskas lietas? Iespējams, arī tas ietekmē bērnu spējas.

Aī agrāk tādi bērni ir bijuši, bet varbūt tad viņi negāja parastajās skolās vai tika uzskatīts, ka bērns ir vienkārši slinks.

Kādai manai draudzenei dēls pats nesen, 32 gadu vecumā, saprata, ka viņam ir disleksija. Puisis noskatījās kādu filmu par disleksijas skartajiem un secinājis, ka tā piemīt arī viņam. Puiša mamma tagad jūtas diezgan drausmīgi, jo atceras, kā bērnībā dēlam aizvien pārmetusi, ka viņš pārāk maz cenšas. Taču ar centību disleksiju nevar novērst. Tas ir tāpat kā cilvēks, kam viena kāja ir īsāka par otru, neskries ātrāk kā tie, kam kājas vienāda garuma, lai cik daudz arī trenētos.

Šķiet, arī mūsdienās vismaz Latvijā skolotājiem un arī vecākiem ne vienmēr izdodas pieņemt to, ka bērnam ir mācīšanās grūtības. Zinu kādu zēnu ar disleksiju, kurš uzskata, ka ģimenē nav mīlēts, jo neveicas mācībās.

Tas nav visos gadījumos, taču var būt tā, ka grūtības lasīt vai kādas citas mācīšanās grūtības ir mantotas no vecākiem, iedzimtas. Tādos gadījumos vecākiem bērna problēmas vajadzētu ļoti labi saprast, jo viņi paši gājuši tam cauri.

Protams, vecākiem nav viegli, ja bērnam ir mācīšanās grūtības. Taču ir viens labs veids, kā uzturēt mundru garu gan sevī, gan bērnā: saskatīt un izcelt viņā labās lietas, to, kas padodas.

Jāatceras – ja skaties uz savu bērnu, degunu nokāris, tad bērns nokārs degunu. Tā vietā jāuzsver, ka katram ir kādas grūtības un katram ir arī kāds talants. Protams, bērna pašapziņas veidošanā ļoti svarīga ir arī skolotāju attieksme.

Kad pirms daudziem gadiem kopā ar Līgu Ruperti vadījām kursus skolotājiem, sacījām: “Ar skolēniem, kuri ir gudri un kuri grib mācīties, darbs ir ļoti viegls, jo šie bērni varētu pat iztikt bez skolotāja. Taču jums jāspēj mācīt bērnus ar mācīšanās grūtībām tā, lai viņi justos kā vērtīga sabiedrības daļa.”

Turklāt mūsdienās ir daudz dažādu metožu, kā apiet mācīšanās grūtības un, par spīti tām, būt sekmīgam. Piemēram, ASV bērniem ar disleksiju pedagogs vai pedagoga palīgs nepieciešamo informāciju nolasa priekšā.

ASV tagad skolēnus, kam ir mācīšanās grūtības, sāk saukt citādāk: par “citādi spējīgajiem” (differently abled), tādējādi uzsverot, ka viņiem arī ir spējas, tikai varbūt ne tādas, kādas ir lielākajai daļai. 

Piemēram, gandrīz visi diezgan viegli iemācās lasīt, bet viņiem nav īpašu dotību mākslā vai mūzikā. Bet tam, kam ir disleksija, iespējams, ir dotības tieši šajās jomās.

Tas nav tā, ka viņi negrib lasīt. Viņu smadzenes vienkārši ir “iestādītas” nedaudz citādāk, un tāpēc to darīt ir grūtāk nekā pārējiem. Protams, tādos gadījumos vajag īpašu pieeju, piemēram, ļaut pārbaudes darbus kārtot mutiski.

Atceros, ka reiz strādāju ar skolēnu, kam bija ļoti laba valoda: viņš varēja runāt daudz un pārliecinoši. Ja vajadzētu, izrunātu vilku no meža ārā. Taču rakstīt viņam bija ļoti lielas grūtības.

Jāsaka gan, ka skolu prasības dažkārt ir tik augstas, ka tās grūti izpildīt ne tikai tiem, kam ir mācīšanās grūtības, bet arī citiem. Ja jaunietis grib būt elektriķis, kāpēc gan viņam detalizēti būtu jāmācās pasaules vēsture? Tiesa, izglītības programmas dažādos štatos un skolās ir atšķirīgas. Taču skolā, kur es strādāju, bija tiešām nopietni jāmācās visas pasaules vēsture. Vidusskolas noslēguma pārbaudījumā bija 500 jautājumu, kur atbildēs jāatzīmē “patiesība” vai “nepatiesība”. Skolēni par to bija ļoti satraukušies, un vienīgais, kā varēju viņus motivēt, bija teikt: “Mēģiniet, gan izdosies!”

Bet kāpēc vispār ir vajadzīgs zināt, ka, piemēram, 1649. gadā kādā tālā valstī notika kāda kauja?

Šādus gada skaitļus ātri aizmirst. Tomēr lielās līnijās pasaules attīstība, manuprāt, būtu jāzina arī elektriķim. Gribas tomēr dzīvot inteliģentā sabiedrībā.

Tādā ziņā es tev piekrītu. Jo pati esmu bijusi mazliet šokēta, kad ASV, piemēram, matemātikas skolotājs – jauks, it kā izglītots cilvēks – gandrīz neko nezina par Padomju Savienību un citām politiskām norisēm Eiropā.

Ģimeņu seminārus “3x3” saietos vadi jau vairāk nekā 20 gadus. Vai ir radušies kādi secinājumi par to, kā mainījušās Latvijas ģimenes šajos gados?

Domāju, ka problēmas, ar ko saskaras ģimenes, nav būtiski mainījušās, taču cilvēki kļuvuši atklātāki: vairāk gatavi runāt par partnerattiecību jautājumiem, bērnu audzināšanu. Cilvēki arī paši kļuvuši šajā jomā daudz zinošāki. Tas nav pārsteidzoši, jo tagad pieejamas grāmatas par psiholoģiju, par bērnu emocionālo audzināšanu. Tie, kas nāk uz ģimeņu semināriem, jau iepriekš par šīm tēmām interesējušies. Cilvēki ir redzējuši pasauli, kļuvuši daudz domājošāki.

Kopā ar LĪgu Ruperti, ar kuru latvisko ģimeņu saietos "3x3" vadaģimeņu seminārus.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Savulaik, kad sākām braukt uz Latvijas “3x3”, te vēl bija ļoti labi jūtama padomiskā sistēma. Ģimeņu semināri varbūt bija tā retā vieta, kur varēja sākt runāt atklāti. Un tas ir vajadzīgs, jo, ja tu domā, ka esi vienīgais, kam tēvs dzer, tu jūties sliktāk nekā tad, ja zini, ka citi arī gājuši tam cauri.

Kad strādāju ASV, bija kāda skolniece, ļoti bravūrīga, ar uzvedības problēmām. Izrādījās, ka tēvs viņu jau no mazotnes seksuāli izmantojis un bijis vardarbīgs. Ģimene dzīvoja ļoti noslēgti, un meitene domāja, ka tā ar savām meitām dara visi tēvi. Tikai tad, kad meitene paaugās un sāka draudzēties ar vienu citu meiteni, viņa uzzināja, ka vardarbība un bērnu seksuāla izmantošana nebūt nav norma.

Tas, par ko semināros daudz runājam, ir pašcieņa, ģimenes struktūra, kas veidojas starp jūtām, komunikāciju un kontroli. Daudz runājam par komunikācijas prasmēm, bērnu audzināšanu un to, kā, netraumējot bērnu, uzturēt zināmu disciplīnu. Tā dabiskā vecāku tieksme attiecībās ar bērniem ir pievērst uzmanību negatīvajam, aizrādīt. Bet ir taču tik daudz pozitīva bērna uzvedībā un rīcībā! Pat tad, ja ir tikai viena maza šķipsna pozitīvā, tā jāpamana un jāizceļ. Arī skolā vērts tieši lielākajam razbainiekam palūgt kaut ko palīdzēt. Kad viņš to izdarīs, pateikt: paldies, tu man ļoti palīdzēji. Lai bērns dzird to pozitīvo!

Taču mums raksturīgs liels kritiskums ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi. Reiz, vadot vienus kursus, lūdzu uzrakstīt katram desmit labas lietas par sevi. Bija grūti tās atrast. Bet, ja prasi uzrakstīt negatīvo, tad pildspalvas šņirkst vien!

Pamazām gan daudz kas mainās.

Tas tiesa! Agrāk Latvijā man dažkārt pat bija bail ieiet veikalā, jo allaž bija sagaidāms, ka kāds man kaut ko tur “uzries”. Mums ar vīru pat bijis tā, ka, braucot uz Latviju, vienojāmies neiesaistīties negatīvā komunikācijā. Atceros, ka biju rezervējusi biļetes uz Dziesmu svētkiem, bet man bija bail iet tās izpirkt, ļoti centos atrast kādu, kas to izdarītu manā vietā. Tagad tā vairs nav.

Atgriežoties pie ģimeņu semināriem, kādus jautājumus tajos parasti uzdod?

Dažādus, pārsvarā tie saistās ar pāra attiecībām, arī bērnu audzināšanu. Diezgan bieži jautā, ko darīt, ja viens no pāra grib valdīt, bet otrs jūtas apspiests. Runājam arī par pienākumu sadali ģimenē. Biežāk jau ir tā, ka sieviete jūt, ka viņai mājās pārāk daudz jādara. Tad sakām: tev ir tiesības pateikt “nē” un kādu no darbiem neuzņemties. 

Tāpat pāros mēdz būt strīdi par bērnu audzināšanu, jo katrs vecāks no bērna sagaida kaut ko citu un vecāki nevar vienoties par audzināšanas metodēm. Gadās problēmas arī attiecībās ar pāra vecākiem, jo sevišķi, ja dzīvo kopā. Patiesībā tās problēmas, par ko runājam semināros Latvijā, daudz neatšķiras no tām grūtībām, ar ko saskaras amerikāņu ģimenes.

Pat sīkas ģimenes nebūšanas, ja tās netiek risinātas, mēdz pāraugt tiešām lielās problēmās. Taču daudz ko var atrisināt vienkārši ar izrunāšanos. To gan apprecoties arī pati nemācēju. Sākumā vienkārši gaidīju, ka vīrs nolasīs manas domas.

Gadās gan, ka runā un runā, bet otram tas kā pīlei ūdens...

Tad ir jautājums, vai tu runā ar otru cilvēku vai uz otru cilvēku. Proti, vai sarunājies vai arī runā viens pats.

Tas attiecas ne tikai uz partnerattiecībām, bet arī attiecībām ar bērnu. Mēs ļoti reti jautājam bērnam, ko viņš domā, kā vienu vai otru problēmu varētu atrisināt, kaut bērni ir gudri un viņiem būtu ko teikt.

Cik svarīgi, dzīvojot ASV, tev bija saglabāt savā ģimenē latviskumu?

Es piedzimu Vācijā, bet uzaugu ASV. Mani vecāki ar mums, bērniem, runāja latviski un veda mūs uz dažādām latviešu nodarbībām. Tur mums patika, bija interesantāk nekā ar amerikāņiem, un tur bija smuki puikas. (Smejas)

Māra bērnībā ar mammu, tēti, vecomammu, brāli un māsu Vācijas pilsētā Eslingenā.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Tomēr lielā mērā mani vecāki bija aizņemti ar iedzīvošanos ASV. Viņi arī, manuprāt, sagaidīja, ka mēs kļūsim par latviešiem automātiski. Taču patiesībā es, māsa un brālis gan mācējām runāt latviski, bet savā starpā mēs runājām angliski.

Es ļoti agri – 18 gados – apprecējos, un mans vīrs Jānis nu gan bija īsts latvietis patriots. Mana latviešu valoda toties nebija sevišķi laba, latviski rakstīt nemācēju nemaz. Un iedomājies, vakarā viņš man saka: šovakar, pirms ejam gulēt, palasīsim Latvijas ģeogrāfijas grāmatu. Es toreiz domāju: oh, boy!*

Kad piedzima bērni, tad gan vairs nebija nekādu šaubu, ka runāsim ar viņiem latviski, ka vedīsim uz latviešu pasākumiem, kaut uz tiem jābrauc pusotru stundu vienā virzienā. Vēlme audzināt bērnus kā latviešus bija arī galvenais iemesls, kāpēc vairākus gadus paliku ar viņiem mājās, jo, ja bērni ietu amerikāņu bērnudārzā, viņi arī savā starpā, visticamāk, runātu angliski.

Bijām konsekventi un ar bērniem latviski runājām arī ārpus mājām, piemēram, restorānā.

1993. gadā toreizējā “Skolā un Ģimenē” es rakstīju rakstu par pašapziņu un tur atzinu, ka tieši Jānis mani padarīja par latvieti.

Dēla Jāņa ģimene.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Tagad dēlam sieva ir amerikāniete, bet viņa ļoti atbalsta to, ka esam latvieši, un abi mazbērni no dēla puses runā latviski. Meitai ir trīs bērni, un viņiem ir ļoti laba latviešu valoda, jo znots arī ir latvietis.

Māras meitas Aijas ģimene.

Foto: No personiskā arhīvaLatvijas Mediji

Domāju, ka lielā amerikāņu pūlī ir svarīgi, lai ir šis latviskums – tas kaut kas savs un interesants.

Uz Latviju pirmoreiz atbraucu 1985. gadā. Tas vēl bija padomju laiks. Latvijā sapratu, ka esmu bijusi kā puzle, kam kāds gabaliņš pazudis. Nonākot te, šis gabaliņš atradās un puzle beidzot bija salikta.

* ak, zēn! (angļu val.)