Tā sauc režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu par Juri Jurjānu, par mākslinieka esības alkām gleznot līdz mūža galam. No 5. maija filma skatāma kinoteātros visā Latvijā.

Juris Jurjāns (1944–2023) pērn aizgāja no mums. Šogad februārī viņam paliktu 80 gadu. Jura Jurjāna un mākslinieces Aijas Jurjānes ģimenē bija trīs bērni – pazīstamās filmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Ieva Jurjāne, un dēls Pāvils Jurjāns.

Juris Jurjāns vairākus gadus vadījis Latvijas Mākslinieku savienības Gleznotāju sekciju, kā arī diplomdarbus Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas meistardarbnīcā. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Tretjakova galerijas Maskavā, kā arī vairākās pasaules privātkolekcijās. Regulāri piedalījies grupu izstādēs Rīgā, Maskavā, Ņujorkā, Parīzē, Madridē, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Viļņā, Tokijā, Tallinā, Londonā, Varšavā un citviet.

Dzintras Gekas portretfilma atklāj mākslinieka pasauli un iemieso vizuāli bagātīgu stāstu par brīvību mākslā, dzīves enerģiju un virtuozitāti. Kā vienmēr, Juris Jurjāns ir brīvs, par savu mākslas tēmu izvēlas skaistumu un atsakās spēlēt pēc noteikumiem, kurus diktē vecums. Viņš turpina savus ikdienas rituālus, iemalko viskiju, pīpē cigārus un glezno. Lietus līst vai saule spīd, ik dienu viņš ceļas, ņem savu spieķi un mēro garo ceļu no mājas Berģos līdz Vecrīgai.