Karš Ukrainā ar nepastarpinātu tiešumu mūs arvien no jauna konfrontē un liek vilkt paralēles ar Latvijas vēsturi. Šobrīd, kad daudzi ukraiņi zaudē mājas un ģimenes, bieži vien arī tāpēc, ka viņus vardarbīgi izved uz Krieviju, ar laikmetīgu skaudrumu atceramies tos vairāk nekā 44 tūkstošus Latvijas cilvēku, kurus 1949. gada 25. martā padomju okupanti deportēja uz Sibīriju. Vai jaunā paaudze zina savas valsts vēsturi un velk paralēles ar mūsdienu notikumiem? Un kā Latvijas vēsturi māca mūsu valsts skolās? Vai viss ir tā, kā vajadzētu būt? Par to runājam ar vēstures skolotājiem – sava darba entuziastiem.
"Ir datumi, kuri mums ir jāzina, lai mēs būtu, kā man patīk teikt, vidēji inteliģenti pilsoņi. Piemēram, valsts dibināšana, Latvijas okupācija. Un svarīgi ir ne tikai atcerēties konkrētu datumu, bet izprast iemeslus un kontekstu.
Tie ir tādi kā pagrieziena punkti, kas maina Latvijas virzības trajektoriju." Vairums uzdevumu, kurus vēstures stundās piedāvā Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Edgars Plētiens, lielākoties gan ir balstīti uz argumentāciju, skolēnu iesaisti, nevis faktu iekalšanu. Nereti mācību procesā tiek iesaistītas arī aktuālās tehnoloģijas – jaunais kontekstā ar vēstures procesiem: "Tieši šodien mācību stundā skolēniem bija uzdevums no teksta par Otro pasaules karu izveidot tvītus (tvīts – īss ieraksts, domu grauds sociālo tīklu platformā "Twitter"), uzrakstīt tos uz papīra. Bija jāiejūtas tā laika cilvēku, piemēram, nacistiskās Vācijas pilsoņa, ādā un jāveido ieraksts par kara sekām no viņa skatpunkta." Edgars stāsta, ka viņam svarīgākais ir veidot saikni ar skolēniem, tāpat arī pārliecību, ka viņi spēs izpildīt uzdevumus un izprast vēstures procesus:
"Ja sākumā skolēnam uzdevums šķiet sarežģīts, es atbildu, ka ir sarežģīti, bet nav neizdarāmi. Nevienu nenosodu par to, ka viņš kaut ko nezina. Diskusijas ceļā aicinu domāt, darīt, izprast. Ir skolēni, kuri man paziņo, ka viņus neinteresē vēsture, bet pēc pāris mēnešiem atzīst, ka tomēr interesē gan."
Skolotājs skaidro, ka tie skolēni, kuri par vēsturi iepriekš nav interesējušies, visticamāk, neuzrādīs izcilus akadēmiskos rezultātus, taču svarīgāk par visu ir iemācīties mācīties un domāt.
Bažas par mācību kvalitāti
Šā gada janvārī Rīgas pilī norisinājās diskusija "Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē", lai pilnveidotu vēstures mācīšanu Latvijas skolās. Tajā piedalījās Valsts prezidents Egils Levits, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības pārstāvji, skolotāji un citi nozares eksperti. Prezidents klātesošos uzrunāja, sakot, ka "mēs ik pa laikam dzirdam gaušanos par skolēnu vājajiem rezultātiem eksaktajos mācību priekšmetos. Taču pēdējā laikā aizvien skaļāk publiskajā telpā izskan arī pārmetumi, ka jauniešu izpratne par Latvijas valstiskumu un tā vēsturi ir nepietiekama. Tas liek vaicāt, cik kvalitatīva ir mūsu vēstures izglītība."
Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas vēstures skolotājai un direktores vietniecei izglītības jomā Laurai Laubergai-Nikolovai pēc diskusijas ir pretrunīgas sajūtas: "Skola 2030" eksperti un piekritēji, kuri izveidoja jauno saturu, uzskata, ka vēsturei būtu jāievada jaunietis mūsdienu pasaulē, jārada izpratne par procesiem politikā, ekonomikā, starptautiskajā arēnā, tāpēc šobrīd skolēni nemācās vēsturi pēc hronoloģijas principa. Bet šāda pieeja, manuprāt, veido kosmopolītisku personību un nerada izpratni par cēloņsakarībām. Un ir arī otrs viedoklis – vēsturei ir jāveicina jaunieša piederības sajūta nācijai, valstij, ka tai bērns ir "jāiesakņo nācijā". Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētāja Baiba Atmane ir novērojusi, ka skolēni vairāk interesējas par Eiropas un ASV notikumiem, ne par Latvijas vēsturi: "Par ārvalstīm veidojas priekšstats, pateicoties filmām un "Youtube" videorullīšiem, bet par procesiem Latvijā izpratne ir mazāka. Tāpēc vien būtisks uzsvars jāliek uz nacionālo vēsturi. Tas, ka piedāvātajās mācību programmās Latvijas vārds tiek pieminēts vien dažas reizes, ir biedrības satraukuma pamatā. Vēl jo svarīgāk Latvijas vēsturi ir stiprināt šobrīd, kad vairāk nekā gadu kaimiņos norit karš. Pašlaik vidusskolas kursā vēsture un sociālās zinātnes ir savienotas vienā mācību kursā. Tas ir mācību priekšmets, kas apvieno astoņus sociālo zinību priekšmetus, kurā vēsturei ir atstāts fona raksturs jeb, izmantojot vēstures piemērus, tiek pamatotas dažādas problēmas."
Edgars Plētiens gan uzskata, ka bieži pārāk daudz sagaidām no programmām, kuras tapušas ierēdņu kabinetos: "Mums vairāk jāmēģina darīt pašiem. Tādā veidā sapratīsim, kas sanāk, kas ne. Ir iespēja konsultēties, sarunāties ar citiem skolotājiem – un tas nebūt nenozīmē, ka visiem jāstrādā vienādi. Man ir jautāts, vai vēstures stundās vispār būtu nepieciešamas grāmatas: man ne, bet es zinu, ka ir skolotāji, kuriem tās vajag, un tas ir tikai normāli. Pašreizējā sistēma ļauj skolotājam būt autonomam – izmantot savu pieeju." Edgars uzskata, ka galvenais ir dot spēcīgas zināšanas jau pamatskolas laikā, lai vidusskolā saturs varētu kļūt brīvāks, kā tas pēc kompetenču pieejas arī ir paredzēts: tas sniegs izpratni par dažādiem procesiem, skolēni iemācīsies analizēt situāciju plašāk: "Kāpēc mācāmies par karu? Tā var izprast bīstamos procesus, kuri ļauj mainīt valsts pārvaldi, saprast, kā demokrātiskas valstis kļūst par totalitārām valstīm. Skolēniem rādīju karti, un viens no pirmajiem jautājumiem bija – skolotāj, vai tā karte ir reāla? Bet tā bija 2022. gada ģeopolitiskā karte ar valstīm, kurās pašlaik notiek konflikti. Tieši tāpēc mums ir jāmācās par to, kā tie rodas, lai atpazītu šādas situācijas."
Kā iesaistīt skolēnus?
Edgars Bērziņš šobrīd vēsturi un politiku pasniedz starptautiskajā vidusskolā "Ekziperī". Daudzi viņu noteikti atpazīst no raidījuma "Vēstures skolotājs" vai "Gudrs, vēl gudrāks". Edgars uzskata, ka vairums skolotāju, viņaprāt, vēl nav pieraduši pie jaunā satura un tā mācīšanas: "Izzināt kāda notikuma cēloņus var dažādos veidos. Klasiskais variants – skolotājs var tos pateikt skaļi, skolēni var pierakstīt, tad iezubrīt un rakstīt eseju, izceļot gadaskaitļus, personības, norises, lai skolotājam būtu vieglāk izlabot darbu. Jaunais piedāvājums ir daudz aizraujošāks: lai izzinātu kāda notikuma cēloņus, skolēni pēta oriģināl- avotus, skatās video vai intervē savus vecākus, vecvecākus, tad salīdzina ar oficiālo retoriku, tādējādi attīstot plašu prasmju loku." Bērziņš uzsver, ka skolēnus interesē viss aizraujošais – koši tērpi, spīdīgi ieroči, arī laimīgi vai nelaimīgi stāsti un norises no senseniem laikiem: "Jebkuru tematu varam ietērpt tā, ka tas kļūst interesants skolēnam. Skaidrs ir tas, ka ir vēstures tēmas, par kurām interese ir dabīga. Tie ir notikumi, kas raisa ažiotāžu un pieprasa paust savu viedokli. Piemērs ir 9. maija atzīmē- šana, varoņu un nodevēju stāsti, pieminekļu jautājums Latvijā. Visiem minētajiem tematiem saknes ir meklējamas vēsturē."