18 °C
Starp politiķi un valstsvīru pastāv plaisa, kuru pārvarēt izdodas vien retajam, un Dailes teātra iestudējums "Rīkojums Nr. 2" palīdz to saprast un apzināties.
Matīsa Gricmaņa īpašā interese par vēsturi un politiku ir viens no viņa dramaturģijas stūrakmeņiem, kas balstās uz personīgu pieredzi, faktu materiāla izpēti un demokrātisko vērtību iesakņošanās procesa aplūkojumu mūsu sabiedrībā. To varēja ievērot jau viņa pirmajā ar Valteru Sīli kopīgi radītajā izrādē "Būt nacionālistam" (DDT, 2017), jo iestudējuma kodolu veidoja paša piedzīvotais un vērotais Nacionālās apvienības deputāta palīga statusā. Šāda dramaturģiskā materiāla vērpšanas maniere ar visiem saviem plusiem un mīnusiem izteikti bāzējas racionālā intelekta radošajās izpausmēs, un Gricmanis to turpina veiksmīgi kopt un attīstīt.
Lai kā arī kultūras menedžeri mūs šodien cenšas pārliecināt, ka teātra izrāde ir tikai prece, mākslas darbs tomēr ir un paliek zināms apgalvojums publiskajā telpā, kas mudina pievērsties dziļākiem cilvēka esības jautājumiem. Iepazinies ar pieejamiem arhīva un oligarhu lietas materiāliem, intervējis notikuma dalībniekus pēc desmitās Saeimas atlaišanas, Gricmanis ir izlēmis tuvāk aplūkot mūsu jaunāko laiku politisko vēsturi un teatrāliem izteiksmes līdzekļiem rosināt līdzcilvēkus uz pārdomām par indivīda lomu politiskajās norisēs. Prezidenta 2011. gada 28. maija "Rīkojums Nr. 2" ir ne tikai viņa jaunākās lugas nosaukums, bet arī atskaites punkts dramaturģiskajai konstrukcijai, kas atklāj mūsu apziņas stāvokļus un tā laika politiskās situācijas samezglošanos, kuru cik necik pieņemamā veidā atpiņķerēt varēja tikai ar skalpeļa griezienu. Oligarhu varaskāre un pašpārliecinātība tobrīd jau bija sasniegusi tādu līmeni, ka stipendiātu atlase paklausīgajam ķēķim vairs nešķita īpašu pūļu vērta un neuzkrītoši pazemojošā ceremonijā tajā tika iesaistīts izcils ķirurgs, kurš pēcāk atbilstoši savai izpratnei uzstādīja sabiedrības veselības diagnozi un šo griezienu arī izdarīja.
Būtībā Matīsa Gricmaņa dokumentālais trilleris ir XX gs. deviņdesmitajos gados visai populāra "Dok. teātra" žanra analogs, kas pēc definīcijas balstās uz reāliem dokumentiem, intervijām un vēstures liecībām. Tas atsakās no tradicionālās dramaturģijas, lai runātu par aktuālām sabiedrības problēmām, un lugas varoņi, neraugoties uz prototipu atpazīstamību, ir tikai figūras, kas spēles ietvaros postulē savu nozīmīgumu. Līdzīgi viss notiek arī Gricmaņa darbā, kuru telpiskās dimensijās Dailē mums cenšas atvērt Valters Sīlis. Pateicoties īsajai laika distancei, visas "Rīkojuma Nr. 2" sižetiskajos pavērsienos iesaistītās personas joprojām ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, un tas kļūst par vienu no galvenajiem izrādes intrigas un publikas uzmanības piesaistīšanas avotiem. Skatītāja interese lielākoties tiek savažota ar to, kā teātris viņus attēlos. Salīdzināšana un komentāru plūdi ir neizbēgami, jo mūsu "politiskais dīķītis nav tik liels, lai kāds ar kādu nebūtu pazīstams, turklāt latvietis joprojām ciena katru, kas ir kaut kā izcēlies, daudz nelauzot galvu par to, ar kādiem līdzekļiem tas panākts. Autentisko sarunu ieslēgšana dramaturģiskajā materiālā gan ir visai iedarbīgs līdzeklis, lai piebremzētu tamlīdzīgas reakcijas un nedaudz pamainītu mūsu pasīvo attieksmi pret politiku ar tai piesaistīto pārmērīgi uzpūsto ierēdņu loku, taču, vai tā patiešām kādreiz notiks, rādīs tikai laiks.
Valtera Sīļa konsekventi koptā reālpsiholoģiskās spēles maniere ar pretenziju uz patiesības atklāsmi ikdienišķās norisēs iestudējumā it kā piedāvā neitrālu skatījumu uz cilvēkiem un notikumiem, kas noveda pie Saeimas atlaišanas. Neņemos teikt, vai šajā gadījumā tā ir labākā pieeja, taču režisoriskā pozīcija tiek rūpīgi maskēta arī tur, kur tā aktieru spēlē varētu būt nolasāma. Aktieri ar grima palīdzību un vērīgi nolūkotām prototipu izturēšanās izpausmēm izrādē veido profesionāli izturētu tēlu galeriju, kas ļauj viegli atpazīt tajā paslēptos reālos personāžus un atbilstoši režisora prasībām dreifē no vienas autora izvēlētās situācijas uz otru. Sarunas kuluāros un telefonos, sarunas birojos un viesnīcu apartamentos, sarunas prezidenta kancelejā un Saeimā aktieri scenogrāfiski (Uģis Bērziņš) iezīmētos telpas punktos papildina ar vienu otru izteiksmīgu tēla uzvedības detaļu un samērā veiksmīgi rada zālē to nihilistisko atmosfēru, kas valda politisko darboņu aprindās. Varasgriba jau cilvēkos nav iznīdējama, un īstais jautājums būtu, kā mēs to dzīvē izmantojam un pielietojam, jo pārliecīga varas koncentrācija vienās rokās ir bīstama un ne pie kā laba nenoved. Demokrātijas pamatprincips ir varas sadalīšana, lai izlīdzinātu sabiedrības intereses noteiktas vērtību skalas ietveros, taču cilvēciski politiķu ambīcijas un savtīgās intereses jau nekur nepazūd un ieaužas absolūti visās politiskajās sistēmās. Šajā sakarā pat liekas, ka mūsdienu politiķu sashēmoto domāšanu vislabāk raksturo kāds Turcijas prezidenta izteikums: "Demokrātija ir kā tramvajs. Tu brauc tajā, līdz sasniedz savu galamērķi un tad izkāp."
Izrādes atpazīstamo personāžu kompānija tieši tā arī rīkojas – brauc tramvajā un rausta visus iespējamos manipulāciju kloķus, lai virzītu to pretī sev vēlamajiem mērķiem. Salonos veido koalīcijas, dala ienesīgus amatus, strīdas, kukuļo, nodod, uzmet un caur masu medijiem pielāgo īstenību savām vajadzībām. Vājākos vienkārši izmanto un izmet no tramvaja, citi izkāpj paši, apzinoties, ka savu iespēju mērķīti ir sasnieguši, daži nogrimst depresijas dūksnājā, bet kāds godprātīgāks, nonācis pie patiesības atskārsmes, mēģina izlīdzināt tramvaja ļodzīgo gaitu un izmisīgi pūlas to novirzīt uz demokrātiski labklājīgas valsts sliedēm.
Te arī sākas jautājuma izvērsums, kuru Matīss Gricmanis piedāvā publikai – kāda ir atsevišķa indivīda loma un iespējas kaut ko izmainīt mūsu politiskajā rotaļu laukumā? Dokumentāli fiksēto norišu cilpa izrādē lēnām savelkas ap Zatlera (Artūrs Skrastiņš) personu, kurš prezidenta konstitucionālo pilnvaru robežās cenšas mazināt oligarhu visatļautību varas gaiteņos, taču bāleliņi Saeimā nedod atļauju izdarīt kratīšanu Šlesera (Lauris Subatnieks) īpašumos. Tuvojas Zatlera prezidentūras pirmā termiņa beigas, vēlme tikt ievēlētam uz otru termiņu ir liela, bet izredzes pavisam niecīgas. Centieni nodrošināt partiju atbalstu un nepieciešamo balsu skaitu nevainagojas ar panākumiem, taču konstitūcija pieļauj vēl vienu leģitīmu gājienu. Neraugoties uz režisora bezkaislīgo pieeju lomām, Artūram Skrastiņam Zatlera lomas zīmējumā tomēr izdodas labi iekonturēt dažas varoņa rakstura līnijas, kas žestu valodā šo to pasaka par cilvēku un arī atklāj iecerētā pasākuma neveiksmju cēloņus. Neizlēmība, paša ambīcijas, stratēģijas trūkums un nespēja izvērtēt reālo spēku sadalījumu laukumā faktiski izjauca visus labos nodomus un bruģēja ceļu nākamajai politiskajai ellītei, ko pēcāk apliecināja tā muļļāšanās ar Reformu partiju. Pazīstamais teiciens – neizsauc spēkus, kurus tu nespēj savaldīt –, nav ignorējams, bet prezidents to neņēma vērā.
Dramaturga izvirzītais jautājums par indivīda lomu politikā nemaz nav viennozīmīgi atbildams, taču svarīgi ir vienmēr paturēt to atvērtu mūsu apziņā. Ja paliekam pie Rietumu kultūras pamatpremisām, indivīda loma nav maza, bet tā ir nesaraujami saistīta ar kristīgām un cilvēka iekšējām vērtībām. Ir jāsaprot, ka starp politiķi un valstsvīru pastāv plaisa, kuru pārvarēt izdodas vien retajam, un Dailes teātra iestudējums palīdz to saprast un apzināties. Par to, vai "Rīkojuma Nr. 2" iniciators bija valstsvīrs vai politiķis, katrs šodien var izlemt pats. Es tikai piebildīšu, ka tas, ko mēs saprotam, nav šķirams no tā, kas mēs esam.
Uzziņa
Matīss Gricmanis, "Rīkojums Nr. 2", dokumentālais trilleris Dailes teātrī
- Režisors Valters Sīlis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, komponists Gatis Krievāns, gaismumākslinieks Mikus Guds, režisoraasistents Roberts Reikmanis, scenogrāfaasistente Eleonora Balode, izrādesvadītājs Mārcis Ģipters, producente Kristīne Mūrmane.
- Lomās: Artūrs Skrastiņš (Prezidents Zatlers), Mārtiņš Meiers (Kanclers), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Sandra), Kaspars Dumburs (Robis), Kristīne Nevarauska (Solvita Āboltiņa), Toms Veličko (Edgars Jaunups), Andris Bulis (Ģirts Valdis Kristovskis), Jana Herbsta (Ilze Viņķele), Imants Strads (Valdis Dombrovskis), Lauris Dzelzītis (Aivars Lembergs), Ģirts Ķesteris (Andris Šķēle), Lauris Subatnieks (Ainārs Šlesers), Katrīna Griga (Juta Strīķe), Klāvs Kristaps Košins (Juris), Vita Vārpiņa (Žurnāliste/Lilita).
- Nākamās izrādes: 18., 19., 20. augustā (izpārdots).
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
