1946. gada 2. jūlijā. Pirms 80 gadiem laikrakstā "Cīņa" bija lasāms PSRS Ministru Padomes pieņemtais lēmums "Par Mihaila Ivanoviča Kaļiņina piemiņas saglabāšanu mūžos".

Reklāma

PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs, protams, tikai tīri teorētiski arī valsts vadītājs, Mihails Kaļiņins nomira 3. jūnijā, bet minētais lēmums gari uzskaitīja, kādiem rajoniem, apgabaliem, uzņēmumiem, augstskolām un tā tālāk visā plašajā Padomju Savienībā turpmāk piekabināms viņa vārds. Kur jāceļ pieminekļi, jāliek piemiņas plāksnes, kādi piemiņas albumi jāizdod un studentu stipendijas jādibina. Tomēr svarīgākais bija punkts: "Pārdēvēt Kēnigsbergas pilsētu par Kaļiņingradas pilsētu, Kēnigsbergas apgabalu par Kaļiņingradas apgabalu." Kara un sarkanarmiešu izpostīto bijušo vācu Austrumprūsiju par Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai (KPFSR) piederīgu Kēnigsbergas apgabalu ar PSRS Augstākās padomes lēmumu pasludināja 1946. gada 7. aprīlī. Bez šaubām, nebija pieļaujams, ka PSRS sastāvā ilgstoši pastāvētu teritorija ar vāciskiem un prūsiskiem vietvārdiem, kurā turklāt vēl bija palikuši ap simts tūkstoši vāciešu. Oficiālā Kēnigsbergas, latviešu variantā Karalauču, pārsaukšana notika 4. jūlijā. Tas nekas, ka PSRS jau pastāvēja teju desmit Kaļiņina vārdā nosaukti ciemi un 1931. gadā par Kaļiņinu bija pārsaukta senā Krievijas pilsēta Tvera. 1946. gadā vienu pēc otras sāka mainīt arī pārējos padomju Austrumprūsijas vietvārdus. Savukārt 1947. gada sākumā pieņēma lēmumu par atlikušo vāciešu deportēšanu uz padomju okupācijas zonu Austrumvācijā. Oficiālais piespiedu kārtā padzīto skaits līdz 1948. gada rudenim bija ap 102 tūkstošiem. Kremlī uzskatīja, ka paliekot vācieši tikai traucētu apgabala padomiskošanai. Vācu tautības pārstāvjiem nedeva padomju pilsonību, pat ja tie vēlējās. Taisnības labad jāsaka, ka līdzīgi procesi šajā laikā notika arī Austrumprūsijas rietumdaļā, kuru PSRS piešķīra Polijai kā kompensāciju par atņemto Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju. No vāciešiem tāpat "iztīrīja" Klaipēdas jeb Mēmeles reģionu, ko atdeva Lietuvas PSR.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvis, 1926. gada 2. jūlijā

Degvīns apmierinājis. Sarkaņu Kujmuižā dzīvojošā Ernesta Stieņa civilsievai apnicis pie līdzšinējā izredzētā dzīvot un tā aizlaidusies uz Madonu. Par to Stienis nolēmis nogalināties un apmetis cilpu ap kaklu, bet viņa rīcību laikā pamanījuši vietējie jaunsaimnieki un Stieni no cilpas atsvabinājuši. Stienis tad sācis izrādīt vājprātības pazīmes un aizsteidzies uz Madonu, lai savu mīļāko vēlreiz redzētu. Nezinādams, kur to meklēt, iegājis pie viņam pazīstamā namsaimnieka Stalaža un izteicis tam savas bēdas, pa starpām sarunādams nenormāla cilvēka muļķības. Tad piepeši tas uzprasījis, lai dodot šņabi. Kad izmetis jau trešo glāzi, tas noteicis, ka neesot gan vērts sievietes dēļ nogalināties, un aizgājis uz māju.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu