Kas mežziņus satrauca pirms 50 un 100 gadiem? Pārlapojam senos izdevumus Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēkā (www.periodika.lv).

Mežsargu atbruņošanas jautājumā

Mežziņa Rūdolfa Kalniņa raksts izdevumā Mednieks un Makšķernieks, 1923. gada maijs

Vai apbruņot mežsargus ar medību bisēm vai ar revolveriem, ir jau vairākas reizes pārrunāts attiecīgos mednieku, mežziņu kongresos. Ka daudzi mežsargi nododas zvēru iznīcināšanai, par to nevar būt divu domu. Atliek vienīgi domāt, kā šo nelietību novērst. 

Pēc manas dziļākās pārliecības, galvenie soļi pret šo nelietību – apziņas modināšana un stingra mežsargu uzraudzība no mežziņu un mednieku puses. Šī uzraudzība ir ļoti grūta un pat neiespējama, ja mežsargs pastāvīgi nēsā klāt medību bisi. 

Kā piemēru varu pievest kādu gadījumu no savas dienesta prakses. Pirms kara darbodamies kā mežzinis kādā privātā mežniecībā, kurā ietilpa muižu meži, man tika no kādas uzticamas personas ziņots, ka zināmas apgaitas mežsargs kādā mežniecības novadā šauj un pārdod stirnas. Personīgi pārliecinājos, ka ziņojums ir patiesība, bet iegūt faktiskus pierādījums man neizdevās, kaut gan darīju visu, kas vien bija iespējams. Mežsargs šāva stirnas pat tai laikā, kad es atrados, viņam nezinot, tai pašā meža kvartālā. Nošautu stirnu tas tik ātri un mākslīgi noslēpa, ka mani mēģinājumi pēc faktiskiem pierādījumiem bija velti, un man atlika tikai paklausīties mežsarga skaistos vārdos. Vēlāk, kad es vairs nebiju viņa priekšnieks un atrados kara dienestā, viņš man vaļsirdīgi izstāstīja visus knifus un āķus, kādus tas izlietojis pie stirnu šaušanas.