Kad Laura Goldštrema pirms trim gadiem, būdama vien 22 gadus veca, atsaucās drauga aicinājumam pievienoties tviterkonvojam, viņa pat nenojauta, ka šis lēmums viņu aizvedīs 77 braucienos uz Ukrainu. Tagad, lai gan emocionāls nogurums liek par sevi manīt, Laura ir apņēmības pilna turpināt palīdzēt līdz pat kara beigām. Viņa uzskata: ja nepalīdzēsim Ukrainai, karš var skart mūs.
Kas tevi pamudināja piedalīties tviterkonvojā?
L. Goldštrema: Biju par to dzirdējusi, gribēju iesaistīties, bet nebija ne jausmas, kā tas notiek. Kādu vakaru viens no maniem draugiem palūdza, vai nākamajā dienā varu viņu aizvest līdz Jaunmārupei, kur pulcējas konvojs. Tur viņš man pajautāja, vai es būtu gatava nobraukt vēl 1000 kilometru. Viņš teica: "Pāris šoferu trūkst, ir brīvas vietas. Ja tev ir derīga pase, tad aiziet!" Pasēdēju un padomāju kādas piecas minūtes. Kāpēc ne?
Toreiz es laikam biju viena no jaunākajām dalībniecēm. Pārsvarā tie bija vīrieši, tagad konvojos sievietes iesaistās vairāk. Mani gan tas īpaši nesatrauca, jo visi bija atbalstoši un saprotoši. Mums visiem ir viens mērķis un motivācija. Tas, ka esi jauns vai sieviete, neko nemaina. Galvenais, ka vari pieveikt ceļu un nokļūt galamērķī.